 (www.feini.lv) |
| Agnese Līcīte : Ar ceļa elpu kabatā |
| No savām saknēm aiziet prom Nav lemts nekad nevienam, Kaut svešas zemes vilina, Bet savai - nepiedodam, Pa ceļiem ejot ienākam Joprojām savās mājās, Mīl dvēsele kā ierasti, Pie zemes pieaudzēta. Mēs viens pie otra turamies Kā zari pietur lapas, Kaut rudens noplēš kādu nost, Kaut lietus, krusa kapā, Deg dzīslās spīts un nesadeg - Uz savām saknēm krītam, No zemes projām neaiziet, Šo dzīvi neaizsvītrot. Vēl reizi mūsu saulē just, Ka piederam pie sevis, Neko jau vairāk nevajag, Ja kāds ir dzīvi devis, Vien mazu gaismas cerību, Vien mazliet sīka prieka, Lai spētu sevi pasargāt No ceļu pieskāriena. |
| (27.09.2011) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |