 (www.feini.lv) |
| Agnese Līcīte : Dvēsele kā... |
| Dvēsele kā pušu plēsta Zaļā pļavā ēnas grauž, Paklūp, atkal augšup ceļas, Vēlreiz sevi tumsā lauž. Gaismas arfa noklust acīs, Melna vārna plakstus knābj, To, ko kādreiz gadiem sauca, Tagad mirklim neatstāj. Ievziedi pār nakti pārbrien, Zvaigžņu spuldzes zeltā vērpj, Katrā naida mušpapīrā Šūpuļdziesmu miltus sēj. Atnāks rīts ar sauli lūpās, Cirtīs ēnas, atsalt lūgs, Aizlīs sīkumainais lietus Tur, kur vēji sevi plūc. Dvēsele dzīs jaunus asnus, Amariļļos stiegros laiks, Izžūs ēnas, bedrēs rastās, Kaltīs tas, kam viltus vaigs. Vien kaut kur aiz līdzenuma Dzegužmigla spalgi kliegs, Meklēs kādu svešu dzīvi, Kurai ziedēt šodien liegt. |
| (07.03.2011) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |