 (www.feini.lv) |
| Jānis Šišlo : Dienaszagļa balāde |
| Šogad rudens vecis atkal kļuvis līkāks, Starp skropstām dimanti jau pelēcīgi blāvi. Aiz horizonta dienaszagļa dienas Svin bojāiešanu un dīki gurkst par nāvi. Ko mānīt sevi? Viņš apmānīts jau simtkārt – Zied šķietams kalnu baltums dvēselē kā leiputrija... Vien paciesties, vien paklusēt vēl mirkli – Pie kapa murmulēs: „Cik svēts šis dzejnieks bija...” Ķērc kraukļu meitenes un gotiski šeit ganās, Un zeltenes ar īstumu kā sievas tirgū diņģē, Bet klusums mēmās dienaszagļa lūpās Par vientulību mūžīgu sen ziņģē... Cik izturīgs? Ne tērauda ne citu bruņu – Ir tikai kusla, nevarīga miesa, Ko aiztetovēts kliedziens sauc pie tiesas, Kur vilku neatšķirt no zvērināta suņa... |
| (04.10.2010) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |