 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Manas krelles |
| Es krelles savēru no lietus lāsēm siltām. Kaut kur uz austrumiem no Dzintarjūras krasta. Kaut kur starp vakaru un rīta zvaigznēm spilgtām. Un rotas mirdzēja ar spozmi neparastu. No mēness dzīpariem bij' savērptas tām auklas, Kas lāsēm starot ļāva varavīksnes krāsās. Mans prieks un bēdas tajās kopā jaucas Un mazliet sāpes, kuras gadu gadiem krātas. Šīs krelles dāvāšu, kā gaismu es ik vienam, Ar kuru satikties man turpmāk dzīvē nāksies. Lai arī naktīs viņiem būtu gaišs, kā dienā, Lai sirdīs negaiss norimst, vēl pat neiesācies. |
| (26.09.2010) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |