Nāk mīlestība,
Patvērumu manai sirdij lūgt.
Tā apmulsusi klusi teic,
Ka jūtas esam
Rudenīgais koks,
No kura vējš nāk lapas,
Bez atļaujas,
Pa vienai, divām plūkt,
Lai paspēlēdamies
Tās zemē mestu,
Atstājot tās vientulībā pūt.
Un viņai salst,
Un nevēlās tā kādu rītu,
Kā sapnis,
Kaila būt.
Nāk mīlestība sirdij
Patvērumu lūgt,
Un ziema nāk...
Un sirds par atbildi tai čukst,
Lai nāk,
Būs ziemā ar ko
Silti parunāt. |