 (www.feini.lv) |
| Lauris Krolis : Beidzot ķēniņš |
| Tālās Dienvidjūras malā, Mežonīgo cilšu galā Dzima jauna, krāšņa sala. Puķēm, krūmiem, mežiem klāta, Putniņš tur uz katra stāda, Savu spalvu rotu rāda. Braucām šurpu laivās daudzās, Cirtām palmas garās, šmaugās, Cēlam fortu šeit, pie kraujas. Rudzus, auzas lejā sējām, Dzirnavas augšā, pa vējam, Vīna spiedes vidū slējām. Skrēja vasaras kā bultas, Fortā maz ar tūkstoš gultām, Laiks ņemt citas malas siltas. Meža masīvs ceļos krita, Milzu galeras kad sitām, Laiks tām traukt uz zemēm citām. Zelta rūdas austrum malā Visus ņēma saitēs savās, Ļaudis kuģos projām devās. Beidzot saucu: “Mana, mana! Nu man sava mūža galā Pieder! Pieder! ilgu sala!” Siltās Dienvidjūras malā Melnīgsnējo moru galā Atdus ķēniņš savā salā. |
| (09.07.2010) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |