 (www.feini.lv) |
| Laimdota Vištarte : Par kādu rozi |
| Kad sirds sašķīst ziepju burbuļos, man paliek vien pusnakts melna. Un velti tad lūkoties zvaigznēs - tur nebūs ne dieva, ne velna. Jo dievs un velns vienā personā es mēģinu būt sev pati. Vien šonakt man pazudis mēness un zvaigznes, un Greizie rati. Un tāpēc tik ļoti gribas, lai tu man tos sameklētu. Un vēl - lai tu Mazajam Princim to rozi reiz izravētu... Ja kāds kādu pieradinājis, vai prot viņš būt atbildīgs? Jo vienmēr jau liekas - sirds mirdzums ir jēdziens tik bezgalīgs. Kad planēta sīkos kristālos, ir roze jau kļuvusi melna. Es lūkojos zvaigznēs, kaut zinu - tur nebūs ne dieva, ne velna... |
| (20.05.2010) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |