Kad pavasarī logu vaļā vēršu,
Viss būs kā senāk, tomēr savādāk -
Es ieelpošu spirgto dabas mirkli,
Kur saplūduši - Laiks un Latvija.
Un tad es apjautīšu dziļi sevī
To sāpi cauri ziemas spelgumam,
Un dvēselē man zagsies nemanāmi -
Kas līdzīgs kaunam nesaprotamam...
Un jautājums, līdz šim vēl neuzdotais
Kā īlens durs: – Kur mana vaina te?
Varbūt par mazdūšību mani apsūdz
Šis klusums, paslēpies aiz palodzes... |