Dūmakainās ēku sienas 
Atbalsojas pagrabos, 
Šķiet stingums tajās salts no ziemas, 
Tās arī mani nežēlos. 
 
Cilvēki ar tukšām acīm 
Peld man garām neziņā, 
Ka tie ar savām ledus sirdīm 
Pārvērš ielas pustumsā. 
 
Un kas par to, ka man vienalga 
Vai rīts ko labu atnesīs, 
Kas tev dots,-tas jāizbauda, 
Tad jēga dzīvei nezudīs. 
 
Šovakar man nav nekā, 
Nekā, ko dot, ko iemācīt, 
Tā sanācis, ka neesmu 
Pat ēnai savai vajadzīgs. 
 
Es tāpat kā visi citi, 
Izlikšos, ka laimīgs esmu, 
Peldēšu tāpat kā viņi, 
Rodot tumsā pašiedvesmu.. |