 (www.feini.lv) |
| Aija Celma : Negaisa naktī |
| Nolaidies pār zemi vakars, Ēnas lien no krūmājiem. Saule grimst aiz koku galiem, Tumsa mūsu pakšos brien. Tumsa apēd visas krāsas, Negaiss zvaigžņu laukos lien. Mākoņi kā blīva sega, Tiem pa starpu zibens zied. Iztraucēti melni kraukļi, Parka vecās liepās ķērc. Pērkons, kraukļi, uguns šautras, Gāž no kājām negaiss spējš. Plēš no zariem putnu ligzdas, Māju jumti, durvis klab. Lietus stāvus lejup gāžas, Zeme vaid, jo viņai sāp. Pamazām jau tālāk atskan Dārdi, zibens retāk skrien. Putni ieņem savas vietas, Saule lēnām ārā lien. Daba snaudā ieslīgusi. Nakts kā murgs, kā sapnis šķiet. Tikai peļķes,koku zari, Lielās vētras liecinieks. |
| (03.02.2009) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |