Mans pirmais sacerētais dzejolis 13 gadu vecumā:)
Es redzēju sapni;
Viss ārs bij' balts,
Un man pretī nāca Ziema
Ar gariem, baltiem matiem.
Tā pēkšņi apstājās
Un skatījās uz mani,
Tā pacēla roku,
Un viss palika balts un spožs.
Te pēkšņi vējš iepūta
Ziemas baltajos matos
Un no viņas matiem
Izlēca tūkstoš baltu sniegpārsliņu.
Pati Ziema bija klusa un nopietna,
Kājās viņai bija ledus kurpītes,
Balta sniega kleitiņa tai mugurā bija
Un lāsteku krelles ap kaklu.
Bet skatiens tai nebija auksts,
Ziema tikai bija skumja,
Drīz vairs tai te nebūs vietas,
Jo pavisam drīz būs pavasars. |