 (www.feini.lv) |
| Mārīte Bērziņa - Rozīte : Atmiņas.. |
| Atveru gliemežvāka pusīti klusi, nu atmiņas atpakaļ mani sauc mulsi... Kur saulrietā jūra zaigo un mirdz, tai brīdī tiešām bij laimīga sirds. Kaiju sveicienos ieskauta topu un zilajam vilnim es māju ar roku. Apvārsnis tāls un neaizsniedzams kā dienvidvējš, kurš vēlas būt netverams... Es dodos gar krastu, kur laiviņa brauc - draugs tajā sēsties vēlīgi sauc. Nu gan vairs nevaru pretoties es, lai pazūd viss - tik divi mēs uz pasaules... Vēl saule zeltītu sudrabu lej un vējš matos laimīgi dej... ...Bet gliemežvāks klusi nu veras jau ciet, tas baidās, lai skaistais no mums projām neaiziet... Lai paliek kas nepateikts, noklusēts ar, jo,ne jau visu vārdos izsacīt var. Bet vai vajag...? |
| (28.09.2008) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |