Lietus saviem atņirgtiem zobiem
Saplēsīs gaistošo vēju druskās..
To vēju, kas man pirkstus, apvijot raizēm,
Sildīs savās skumjās rokās..
Un gāzīs to koku, ko stādījām mēs,
To gāzīs tā straume ar asarām,
Kas sajukušas metīsies lietum līdz,
Nenoticējušas pasakām..
Bet man ir vaļā logs,
Kurā skaitu tās zvaigznes, ko mīlam..
Un cenšos noticēt,
Ka esam radīti viens otram.. |