 (www.feini.lv) |
| Jānis Šišlo : Nākotni atceroties |
| Ikkatrs vārds, ko auklē gaisma mana, ir asara, kas aizrit renstelēs, kur kavējas vien mēma palikšana. Ak, gaisma skumjā ! Jānoriet mums te. Kā nosodīts pa iedomām es klīstu, pie iedomātiem draugiem eju viens. Kā atgūt skaisto, paliekoši īsto ? Kur skatiens zudušais un pieskāriens ? Šai pasaulē,šai nāves aklā taktī, kas sirdī melnus naida dubļus jauc, ir dzīvs vien tas, kas, izsāpējis nakti, ar savu gaismu mīlestību sauc. Kad maijā silta zāle kūp pēc lietus, es sadzirdu,kā seni smiekli skan, un zeltīdama saulstariem šo vietu, kā ievziedu tā skūpstu dāvā man. |
| (09.07.2008) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |