 (www.feini.lv) |
| Tilla Lilla : Rudens spēlējas |
| Tu man saki, Ka šodien es esmu neskaista, Ka man ir piekusis smaids Un neizteiksmīgas acis. Un ka rudens līst jau Trešo dienu- Kā nojūdzies. Šodien uz tavām acīm Uzkrita dzeltenas lapas. Es jau nesaku, Ka tu esi kļuvis akls. Tavas acis ir pārāk Redzīgas, pārāk... pat nedaudz seklas no informācijas daudzuma. Un pēkšņi- Lapas. Tieši dzeltenas. Tagad tu redzi visu drusciņ novecojušu un rūsganu. Tas bija rudens, Kas tev uzkrita. Tas pats- nedaudz dīvainais. Viņš vienkārši meklēja kārtējo upuri. Mani tagad pienaglo pie sienas tavas dzeltenās acis. Man IR noguris smaids, Bet acīs drusciņ līst rudens. Esmu tā pati. Mani rudens Jau sen ir noķēris Un iespundējis Savās skavās- Ne jau mūžīgās, Bet- bezgalīgās. Un tagad vēl tu Ar savu dīvaino Smaidu un sirdi. Un mani- Savu rudenspuķi nemaz vairs nepazīsti. Manas acis nav seklas, un nav piekusis smaids- Tas vienkārši- rudens tur spēlējas... |
| (21.12.2004) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |