 (www.feini.lv) |
| Titanija : Vējš bez vārda |
| Koku zari blāvajā mēnessgaismā satraukti locījās vēja veiklajos pirkstos. Tie centās izbēgt vēja uzmācīgajiem čukstiem, taču vēju nevar apmānīt ar kautrīgu izlocīšanos vai niknu lamāšanos. Vējam nerūp ne lamas, ne glaimi. Katram reiz nācies no vēja –šī negantā pārdrošnieka – neparedzamās dabas ciest. Šoreiz cietēja biju es. Kur bija mana savaldība un pacietība? Vai atkal aizsnaudās tai asteru dobē zem loga? Šoreiz es klīdu pa tumsu, meklēdama vārdu, ko neapdomīgi pazaudēju. Un vējš, protams, negaidīja, sagrāba savās alkatīgajās ķetnās un kā sajucis metās prom ar savu jauniegūto dārgumu. Taču koku zari vēl aizvien nepadevās, locījās sāpēs, taču neteica ne vārda. Drīz vējš salauzīs arī to garu... tā, kā salauza manējo. Spoža gaisma...atskārsme! Tikai viens var uzvarēt vēju! Pilnīgs bezvējš, klusums. „Ko nevar ar spēku, var ar viltību”, kāds reiz teica, bet nezinu, kas... vējš aiznesa vārdu. |
| (16.04.2008) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |