Manas acis ir skumjas
Kā lietaina debess,
Kad klusiņām saki-
„Man bail...”
Un es vēlos paslēpties
Savos sapņos,
Bet tu saki-
„Tie mūsu...”
Mana sirds nodreb mazliet,
Kā aizzāģēts koks,
Kad saki-
„Man jāiet”
Un es vēlos iet
Uz otru pusi,
Uz dienvidiem, siltumā,
Bet tu saki- „rādi man ceļu”
Manas rokas noglāsta
Kā eņģeļi sargājot,
Kad čuksti-
„Pazudis esmu”
Un es vēlos nedzirdēt
Savas domas,
Kas atkal atgriežas
Kad saki- „varbūt...” |