 (www.feini.lv) |
| Edgars : Vaboles |
| Vaboles lielas un vaboles mazas Līp man tās klāt kā āzim kazas. Nav kur noslēpties, nav brīvas telpas, Glābiņu meklējot, pietrūkst jau elpas. Vaboles ēd mani dienu un nakti, Mutītes virinot ievēro takti. Es esmu kā ābols, ko tārpi grauž, Kā asfalts, kuru nezāles lauž. Vaboles zina, kur sāpīgāk kost, Zina, kur nevaru dabūt tās nost. Uz muguras, ausīs, degunā, matos! Es bezspēcīgi drebuļos kratos. Vabolēm patīk sajust kā ciešu, Jūt, ka striķi ap kaklu siešu. To gaida vien, kad no dzīves mukšu, Tad atstās no manis tik vietu tukšu. |
| (16.10.2007) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |