 (www.feini.lv) |
| Nullity : Nolādētais 1.septembris |
| Pirms vairāk kā gada, kādā skaistā vasaras dienā es iepazinos ar vienu puisi! Jau pirmajā reizē mums vienam pret otru radās simpātijas! Bet ko man darīt, ka man jūtīga sirsniņa un es ātri vien viņam pieķēros cik stipri vien varēju. Bet viņš ātri vien pazuda.. 1.septembrī viss bija cauri. Es raudāju septembrī oktobrī arī novembrī. Vēl decembrī un janvārī es kā muļķe cerēju.. laikam pat februārī. Tomēr tad uzradās kas jauns. Es lēnām sāku aizmirst sāpes par jau sen aizgājušo pieķeršanos. Šis jaunais puisis bija kas īpašs. Mēs bijām ļoti labi draugi, un bieži vien kaut kas vairāk, bet nekādas saistības. Tā tas vilkās ilgi kādu pus gadu, vairāk un es sāku pie tā pierast! Mana mīkstā sirsniņa atkal nostrādāja un es arī viņam ļoti pieķēros, pat vairāk kā tam pirmajam ar kuru pēc laika atjaunojām vienkāršu draudzību, kas man tomēr lika justies dīvaini. Es sāku pamanīt sakritību. Kad sastrīdējos ar savu jauno aizraušanos vienmēr sanāca satusēt ar veco!! Bet nekas vairāk nebija, tāpēc es par to tikai pasmējos. Tā nu sanāca, ka bija pagājis gads un atkal klāt bija 1. septembris. Šajā dienā es ļoti pamatīgi sakasījos ar savu jauno aizraušanos un man ļoti sāpēja. Tomēr mūsu draudzība bija stiprāka un pēc pus mēneša mēs salīgām mieru. Tas bija pats ilgākais un sāpīgākais strīda kāds man ar viņu bija bijis. Pēc izlīkšanas mēs nejauši kļuvām par pāri, kas gan bija liela kļūda. Nu nekādi mēs nevarējām sadzīvot, kad starp mums bija saistības. Mēs izšķīrāmies un it kā palikām draugi, bet tā vairs nebija vecā draudzība! Pa šo laiku, kad bijām kopā es paspēju viņā iemīlēties un pēc tam vairs nespēju pierast, ka viņš man ir rikai draugs. Es skatos uz viņu kā uz savu aizgājušo laimi.. tagad atkal ir novembris un es raudu un sirdī ceru, ka man šoreiz tiks dota otra iespēja, ne tā kā pirms gada. |
| (21.11.2004) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |