Ērkšķis man duras kājās
un ir tik smagi ap sirdi -
atkal jau šovakar mājās
nāku; vai Tu mani dzirdi?
Atkal es pārrodos bešā,
sadūries ērkšķogu krūmā;
jo lielāks mans izmisums plešas,
veroties debesu jumā.
Tu saki man: `Mīļais, būs labi!
Pasmaidi - priecīgāk kļūs!
Galvenais - kopā mēs abi,
un šķirt nekas nevar mūs.`
Es pasmaidu: `Mīļā, paldies Tev!
Tu spēku un cerības dod.
Bet pašai vai Tev paliek tās sev?
Vai spēku Tu sevīm ar rod?`
Vai sadūries ērkšķogu krūmā
vai dzīves dzeloņos es,
bet esmu nu labākā omā,
jo divatā dzīvojam mēs! |