 (www.feini.lv) |
| Linards : Pārdomas |
| Es nezinu. Varbūt jūs zināt kāds, Vai vainīgs kāds cits, vai vainīgs mans prāts? Laikam jau loģisks iznākums šāds, Sabiedrība - tas jau ir lamuvārds. Tu teiksi:"Kas tev? Dzejnieks tu liels, Kas nekūst zem saules kā gaistošais sniegs! To, ko grib citi, negribi tu. Un, kas tad tev, ja arī gribētu?" Šobrīd ir tā, ka katrs ir īsts, Tik "sevišķi pats", tik alternatīvs. Tas viss reizēm kļūst par lētu cirku... Ja pat cirks tevi nepirks, vai jēga cerēt uz zirgu? To jau zin' visi, ka zirgam nav naudas, Un to saprot katrs, ka ūdens nav piens. Tad padomā vēlreiz, ja tevi māc šaubas, Kāds tu esi pūlī un kāds būtu tu viens? Nu lec viens pats ārā! Cik tālu aizlēkt tu spēsi? Liec priekšā tad Jauno patiesību. Cik liels tad tu esi? Pat nulle tu neesi, Kamēr neesi ieguvis atzinību! Cilvēks grib godu, lai godā to citi, Cilvēks grib lidot, to pieprasa sirds. Kā zvirbulis, kas līdz tuksnesim ticis - Vai nu skrej atpakaļ, vai aiz lepnuma mirst. Kā gribas aiz rūgtuma bļaut pretim vējam, Spļaut pasaulei sejā, par mirstīgiem smiet Un aizmirst to ceļu, pa kuru mēs ejam. Man gribas (bez pasaules) pa neceļiem iet. Lamāšu tad to pasauli kopā, Smiešos par tiem, kas tai naivi tic. Es reizē virs tās un ar to roku rokā Smejos par sevi. Es paklanos. Viss. |
| (23.08.2006) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |