 (www.feini.lv) |
| The Joker : Jautājumi un atbildes |
| Šajā mirāžu pasaulē, ilūziju celtajā, taisnības cīnītājs Detektīvs Ego nopratināja saspektu, kas vainojams visās viņa likstās uz zemes – Trūkumu. Trūkumam bija daudz dubultnieku – Mīlestības, Naudas, Pilnvērtības, Pievilcības, Izlēmības, Veselā saprāta un citi Trūkumi. Viņi visi darbojās uz vienu roku ar Cilvēku. Detektīvs jautāja: Kāpēc? Tad Trūkums atbildēja: Vairums cilvēku dzīvo dzīves, kuras reti kurš izvēlētos, bet tieši to šis vairums izvēlas. Viņi sev teic: mana dzīve nav tāda, kādu es to vēlētos, taču man ar sevi nav paveicies, man ir bijuši pārāk daudz nelabvēlīgi apstākļi, kuru dēļ es neesmu varējis realizēt savas dziļākās vēlmes. - Tā ir taisnība. Šādas dzīves dzīvo daudz cilvēku. Neatkarīgi no tā, kādai sabiedrības grupai pieder. - Detektīv, es gribētu atjautāt: kā jūs varat dzīvot pilvērtīgas dzīves, ja tās stāv jums rokas stiepiena attālumā, bet jūs vienalga izvēlaties ko citu, jūs paaejat tām garām, jūs izvēlaties melot sev, jūs izvēlaties kavēties fantāzijās caurām dienām, bet drīzāk mirsit, nekā piepildīsiet tās dzīvē. Un ja reiz tā, tad nebrīnaties par to, ko saņemat kā savu izvēli. - Drīzāk mirsim, nekā izvēlēsimies savas dzīves labākas? Kas tās par muļķībām?! Mēs mirstam tādēļ, ka mums nav izvēles dotas. Vai cilvēks, kurš dzīvo bez naudas, pēkšņi no tās atteiksies, ja būs tāda iespēja? Vai cilvēks, kas nav skaists izvēlēsies tāds arī palikt, ja būs iespēja ko mainīt? Izbeidziet taču postīt cilvēku dzīves! - Detektīv, es drīzāk esmu par svētību tiem daudzajiem, kas paši sagandējuši savas dzīves, bet allaž visā vaino mani. - Jūs būtu šeit pat uz vietas jānošauj, jālikvidē, jāizdzēš no visām apziņām un jāaizmirst uz mūžīgiem laikiem!! -Vai patiesi? Ubags, kas neatteiktos no pasaules vadoņa troņa to vienā mirklī pazudinātu savā neprātībā, vienkāršais cilvēks, pēkšņi kļuvis bagāts, degradētos līdz pašnāvībai. Daļa cilvēku pat apzinās to, ka ja viņi varētu piepildīt savas fantāzijas, viņiem nebūtu žēl nodot savas dzīves nāvei pēc tam. Un arī citu dzīves – pirms tam. Tomēr mēs esam šeit tādēļ, lai viens otru mīlētu, nevis drāztu, pazemotu, valdītu, izrīkotu. Man šķiet Jūs vienkārši nestādaties priekšā, cik stipram vajag būt, lai esot neierobežots savā rīcībā Jūs nepazaudētu savu dzīvi. Esmu pārliecināts, ka šis iemesls ir par pamatu daudz vairāk tam, ka neesat miljonārs, nekā tas, ka Jums nav bijusi iespēja par tādu kļūt. Ir daudzi kas plēšas pēc tās naudas, kas pieder citiem, bet man būtu interesanti uzzināt – kas viņiem liek domāt, ka viņi pratīs dzīvot savas dzīves labāk, nekā tie, kuru vietā viņi būtu labprātāk..? - Demagoģija! Kā ar tām ģimenēm, kas pat savus bērnus nespēj apgādāt, kas ne pie kā nav vainīgi, kā ar tiem, kam jāzog un jālaupa, lai izdzīvotu tādu pašu zvēru vidū, kas ik mirkli piegriež skābekli šiem dzīves pabērniem? - Tā ir cēloniskā sakarība, Detektīv, bez kuras pazustu ikviena kārtība, ikviens atskaites punkts, uz kura pamata meklēt nākamo. Jūsu problēmas nesākas ar šo dienu, vai Jūs ticat, ka tās spējat atrisināt vienā mirklī? Es ticu, bet problēma ir tur, ka jūs pats tam neticat. Vērtības izjūta no ārējiem faktoriem ir ilūzija. Sieviete, kas nav izskatīga, netiek pie vīrieša tādēļ, ka viņa nav izskatīga. Sieviete, kas ir izskatīga netiek pie vīrieša tādēļ, ka viņa ir izskatīga. Neglītā degradējas līdz pārākam neglītumam, glītā izspiež maksimālo no sevis, bet vienalga nesaprot, kapēc viņas dzīvē nav tik ideāla vīrieša kā viņas pašas skats. Un tā viņas abas, pirms noņems sev nepieejamības masku. Ja vīrietis ir viņu piepildījums, kas viņām trūkst, tad atbilde uz jautājumu, ko viņas sev uzdod ik dienas – kādēļ viņu dzīvē nav piepildījuma – ir meklējama viņās pašās – vai viņas ir gatavas šim piepildījumam? Visi uzreiz gribētu atbildēt ar „Jā!”, bet liela gribēšana nenozīmē arī lielu gatavību. Tā ir dzīves ironija, ka par traucēkli uz piepildījumu ļoti bieži tieku vainots es, bet patiesībā daudz lielāks traucēklis ir mans kaimiņš Ideāls, kurš šo sieviešu sapņos jāj kā princis uz balta zirga, un tādēļ daudzas no viņām atsakās no vienkāršākiem cilvēkiem, reizē nemaz neiesākušas dzīvot to dzīvi, kuru sev liedz un reizē arī tiecas. Tās pašas likumsakarības attiecas uz ambicioziem pusaudžiem un varaskāriem tēvaiņiem. Tāpēc pienāk brīdis, kad vīrietis iziet uz ielas, klejo pa pilsētu un iepazītstas ar vienalga ko, sieviete vēlas izrunāties ar vienalga ko, visi drāžas pa labi pa kreisi un jūtas pretīgi no rītiem, tikpat daudzi dzīvo bez seksa un uzdod sev kaudzi jautājumu, vai tikpat labi – nevienu, stulbākie iziet uz ielām izkauties, zinošākie kaļ plānus, kā kādu apkrāpt, citi iet politikā, rodas anormālas garīgo vajadzību kompensācijas, no kurām alkaholisms vai azarta spēles vēl nav tās sliktākās. -Kāpēc? - Ar Trūkumu tam tikpat liels sakars, kā ar Bagātību. Atbilde tajās nav meklējama. Ja cilvēks kļūst turīgāks, tad atšķirībā no problēmu atrisinājuma cilvēks tikai sev nomaina problēmu formu – ja agrāk nebija ko ēst, tad tagad satrauc ģimenes stāvoklis, vienalga kas... Un pat ja ir citādi – ja cilvēks likvidē savas problēmas, tad it kā būtu jābūt visam kārtībā. Tomēr, ja par bezproblēmu cilvēka vienīgo problēmu kļūst tas, ka viņam nav problēmu, tas liecina, ka viņam vēl ir ļoti daudz problēmu, iespējams, pat vairāk kā tam, kurš sapņo kļūt par šo „bezproblēmu cilvēku”, kurš nesaprot, kāpēc nav laimīgs. Kamēr cilvēkam būs vajadzīgs iemesls laimei, viņš nekad nebūs laimīgs. Atbildes ir cilvēka sirdī. Tur atrodamas atbildes uz visiem jautājumiem. Diemžēl tā vietā lai cilvēks uzklausītu un piepildītu sirdi, viņš vairumā gadījumu visu mūžu tikai kompensē tās piepildījumu. Un tā līdz savai nāves dienai. Lai piepildītu sirdi, ir jābūt stipram. Stiprs cilvēks ir tāds, kurš spēj pārkāpt savām robežām, ko pats sev uzlicis. Ja tas būtu viegli, to varētu ikviens. - Ar ko tad atšķiros es un mana sirds? - Savā dziļākajā būtībā – ne ar ko. Tomēr ikdienā ir simtiem lietu, kas nenāk no Jums paša, bet ar ko kopā Jūs dzīvojat. Vai Jūs staigājat Versace tāpēc, ka Jums tas patīk, vai Jūs staigājat tāpēc, ka šeit neviens cits nestaigā Versace? - Abejādi – man patīk tas, ka esmu tāds, kā neviens cits. - Tas labi, tomēr man jāsaka, ka ārējās pazīmes dod ļoti īslaicīgu efektu Jūsu pašu sajūtām. - Viss ir īslaicīgs, nekas nav mūžīgs. - Jūs maldāties. Kas nav mūžīgs, tā nav laime. Laime ir mūžīga. - Kā Jūs to domājat? - Laime pastāv brīvībā. Jo brīvāka cilvēka apziņa, jo brīvāks viņš ir. Brīvībai nav robežu, tā ir mūžīga, jo kas tā par brīvību, kurai būtu robežas (?), vienīgi šajā mūžībā pastāv cilvēks, kurš pats sevi ierobežo, dzīvojot savu mazo dzīvīti, sapņojot par savu mazo laimīti. Tas ir brīnišķīgi, ja cilvēks to var piepildīt, bet diemžēl, jo mazāk cilvēks savās robežās aizņem no mūžības [brīvības] jo bieži vien mazāk viņam ir izdevies piepildīt arī savu mazo laimīti. Jo brīvāks ir cilvēks, jo arī laimīgāks. Būt brīvam nozīmē, ka Tevi nerausta sīkumi pa labi, pa kreisi, drīz vien Tu atskārt, ka viss, kas nav garīgs, ir niecība. Tāpat brīvība nozīmē spēju ļauties savai laimei, tikai cilvēks kurš ir viņš pats, nevis savs imidžs, var tai pretim iet. - Tā ir interesanta teorija, līdz šim neesmu par to domājis šādās kategorijās, taču tas viss izklausās pārāk „kaut kur pa mākoņiem” un patiesībā manu dzīvi nemaz neskar. - Tas skar Jūsu dzīvi katru dienu, katru stundu. Redziet, salīdzinājumam es varētu izstāstīt kādu vīziju, ko es redzēju. Kāda sieviete dzīvoja pelēkā istabā un katru nakti pirms gulētiešanas viņa skaitīja lūgšanu, lai gaisma ienāk viņas istabā. Viņa to gribēja tik ļoti, ka brīžiem sāka raudāt, lai gan to rūpīgi no apkārtējiem slēpa, par to diez vai zināja pat viņas tuvākā draudzene. Kādu dienu viņai pārnākot mājās istaba mirdzēja un laistījās, tā bija daudz spožāka, nekā viņa iztēlojās, kāda tā varētu būt. Tā bija laime, par kuru viņa sapņoja tik ilgi... Taču mirkli uzkavējusies, viņa izgāja no istabas, lai paskatītos atpakaļ, taču, kolīdz viņa no jauna atvēra durvis, istaba bija tā pati vecā. Viņa vēl ilgas dienas bija sajūsmā par notikušo, neticot, ka būtu šādas laimes cienīga ikdienā, bet to ļoti, ļoti vēloties. - Dievišķais mūs dažkārt aplaimo uz brīdi ar to, ko vēlamies, lai vēlāk to atņemtu. - Jā, bet man daudz interesantāk liekas – kāpēc viņa izgāja no istabas, jo pirms viņa to izvēlējās, istabā visu laiku bija gaisma. - Tāpēc, ka cilvēki ir idioti! - Tā ir vienkārša atbilde, kas nepaskaidro neko. Manuprāt, ir jāuzmanās, ko vēlēties, jo tas var piepildīties tūdaļ pat. - Sieviete nevēlējās tik daudz gaismas istabā. - Gaismas bija tieši tik, cik liela bija viņas sirds, kurā gaismai iespīdēt, mazāk nespētu piepildīt viņas sirdi pilnībā un pēc brīža viņa vēlētos vēl. - Kur tad ir atbilde – cik vēlēties? - Vēlēties – kaut visu. Bet sirdī jāienes miers un līdzsvars, tikai tad to iespējams pieņemt neatsakoties. Cik laika jūs veltāt savai sirdij? - Ļoti daudz. Es strādāju caurām dienām, lai rūpētos par ģimeni, kuru mīlu, es riskēju ar savu dzīvību, lai palīdzētu sabiedrībai. - Jā, bet cik laika Jūs veltāt savai sirdij? - ............. Maz. Nemaz. - Tas ir interesanti, vēl tikko jūs teicāt, ka ļoti daudz. - Ar Jums runājot, man radies iespaids, ka tam nav nozīmes, ko es Jums saku. - Tas tiesa. Bet nozīme ir tam, ko Jūs sakāt sev! - Man sāk apnikt šis ne visai man vajadzīgais bazars..! - Tieši otrādi – tieši šobrīd tas Jums sāk likties interesants, it īpaši tāpēc, ka tas ir Jums noderīgs! Detektīv – ko Jūs sakāt sev? Vai Jūs sakat sev, ka šobrīd cenšaties izvairīties no konfrontācijas ar saviem trūkumiem, ar savām kļūdām, vai Jūs sakāt, ka bazars Jums nav noderīgs..? Es varētu minēt Jūsu vietā: Jūs sakāt sev abus. Tomēr viena no atbildēm ir īsta, otra – Jūsu smadzeņu interpretācija, kas Jūs it kā pasargā. Bet ziniet – dzīvē ir iespējams sevi pasargāt no visa. No pilnīgi visa. Un beigās nomirt nepiedzīvojis neko, vismazāk to laimi par kuru sapņojat, bet ar laiku iestāstat sev, ka tāda nemaz neeksistē. Arī tā ir smadzeņu interpretācija, kas Jūs it kā pasargā - iedomājieties, kas notiktu, ja es šādam cilvēkam atklātu, ka viss, kā viņš dzīvojis līdz šim ir bijusi kļūda, ka viņš pats sev radījis apstākļus, kurus vainot savās neveiksmēs, ka viņš pats izvēlējies sev melot, nevis citi melojuši viņam, ka viņš pats pagājis garām savai dzīvei. Manuprāt, atklājot patiesību pilnībā, tas šādu cilvēku nopietni traumētu. - Ko Jūs saprotat ar – paiet garām dzīvei? - Paiet garām dzīvei nozīmē nekad to tā arī neuzsākt, tas nozīmē dzīvot ārēju dzīvi, sev izliekoties pa to, kuru tēlojat, mēģinot noticēt tiem meliem, kurus sev iestāstat. Tas nozīmē nepārkāpt savas robežas, bet tās sev uzlikt. Lielais vairums cilvēku, nonākot situācijā, kas ienes gaismu viņos, to pašu, pēc kuras tiecās sieviete manā vīzijā, dara tāpat kā viņa – viņi iziet no istabas, viņi izvairās tieši no tās situācijas, kuru viņi vēlāk atcerēsies ar smaidu, atcerēsies ar „kaut tādi mirkļi dzīvē būtu man vairāk”, un es gribētu piebilst: „...vairāk, no kuriem pats esmu izvairījies” . Protams, pēc sekundes viņi atkal vēlas ieiet „istabā”, taču bieži gadās, ka istaba vairs nemirdz tā, kā iepriekš. Es zinu, ka tas nemaz nav viegli – ļauties gaismai savā sirdī, tas ir normāli, ka cilvēks no tās izvairās, lai apbrīnotu no malas, lai lolotu sapņos, taču svarīgi ir – vai cilvēks ir pietiekoši stulbs, lai no tās atteiktos pavisam, vai tomēr ļaus savā dzīvē sev uzkrāt kaut ko, kas veido to jēgpilnu. - Pasakiet to kādam uz ielas, un viņš vai nu sāks smieties pilnā kaklā, vai arī izsauks ātros... - Bet kapēc Jūs nesmejaties, Detektīv? Vai tas gadījumā nav tapēc, ka ir rīcība, kuru kādreiz savā dzīvē ļoti esat nožēlojis? Vai tas nav tapēc ka šis temats Jūs patiesībā skar daudz vairāk nekā mani Jūsu apsūdzības? Redziet, kļūdas dzīvē izdara ikviens, bet ir cilvēki, kas tās atzīst un no tām mācās, vērš savā dzīvē daudz ko uz labu, un ir cilvēki, kas nekad ne pie kā nav vainīgi, kam nav nekas jālabo, un kam ir spilgta izdoma – ko vainot, ka tik būt pareizajiem. Kas ir grūtāk – saņemties un atzīt patiesību, vai nekad to neatzīt, un apslāpēt visu laiku, kolīdz tā par sevi atgādina? - Abi ir grūti. - Jā, abi ir grūti. Man šķiet, ka pirmais tomēr ir vieglāks variants. Un tomēr, pat ja nav, pat ja abas izvēles rezultāts ir vienlīdz grūts – ko tad labāk izvēlēties – atzīt, vai neatzīt patiesību? Pat pieņemot, ka izdarīt abus ir vienlīdz grūti... Līdz ar šīm izvēlēm mēs kļūstam izvēles, tās, kuras izdarām – mēs dzīvojam tādas dzīves, kuras esam izvēlējušies, bet mūsu dzīves – tie esam mēs paši. Ir grūtākas izvēles un ir vieglākas. Vieglāk būs izvēlēties kaut ko, kur nav nekā no garīguma, bet grūtāk būs bez tā dzīvot. - Kas ir garīgums? - To man grūti pateikt, jo tas nav mērāms lielums, tomēr tas ir ar jušanu jāsaprot. Es varu piedāvāt savu skaidrojumu, taču iespējams, ka tas būs stipri nepilnīgs, jo vārdi nevar paskaidrot nevienu sajūtu, tikai apzīmēt, un jūs sapratīsit apzīmējumu tikai tad, ja pats esat jutis apzīmēto. Tikai cilvēks ar ārkārtīgi mazu garīgumu nezin, kas ir garīgums (garīgums nulles līmenī nav nevienam – visiem ir vairāk). Garīgums – tā ir Jūsu sirds – ko un cik tā spēj just, ko un cik tā mīl. To pajautājiet sev pats. Tagad pasakiet man, Detektīv – kāds sakars tam, ka cilvēki paši izvairās no gaismas savā sirdī ar mani un maniem Dubultniekiem – Trūkumiem? Vai tad cilvēks, kam mazāk naudas kabatā žvadz nevar piepildīt sirdi? Patiesībā tieši Ideāls bieži vien šādiem cilvēkiem ir par lielāku traucēkli – vērtības izjūta no ārējiem faktoriem ir ilūzija. Vai cilvēks, kam mazākas zināšanas ir ar mazāk iespējām būt godīgs pret sevi? Zināšanas bieži drīzāk traucē, kad cilvēks maldās savos spriedumos, savās domās, kā ļauties tam, ko pats vēlas, tā vietā, lai to vienkārši darītu, tā vietā, lai kompensētu visu ar neko. - No šī viedokļa raugoties, patiešām iznāk tā, ka pilnvērtīga dzīve ir rokas stiepiena attālumā, bet cilvēki izvēlas ko citu, viņi paiet tām garām, viņi izvēlas melot sev, kavēties fantāzijās caurām dienām, bet dara visu ko citu, tikai ne piepilda tās dzīvē, un ja reiz tā, tad nav brīnums, ko viņi saņem kā savu izvēli. - Rokas stiepiena attālums arī ir daudz. Bet ambīcijas vienmēr rauga tālumā pie horizonta, nemaz neredzot īsto klupinātāju zem kājām. Tagad es nu iešu, ja neiebilstat. Jums nevajag nevienu apcietināt, Detektīv, cilvēks jau pats sevi ir pietiekoši savažojis. Ja pazudīs trūkums, tad taču mani vairs nekur nevarēs vainot. Tas radītu pārāk lielu apjukumu... -Jā, lai labāk paliek, kā ir... |
| (17.08.2006) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |