 (www.feini.lv) |
| Zora : Es tevi satikšu. |
| Es tevi satikšu. Tas ir mazsvarīgi, kur un kad, bet gan jau es atkal atradīšu kādu muļķīgu un banālu iemeslu, lai tas notiktu. Tavi sejas muskuļi sastings tēlotā, izmocītā smaidā, bet es smaidīšu pa īstam. Mēs viens otram nepieskarsimies ne ar plaukstām, ne ar pirkstu galiem. Mūsu lūpas nesatiksies. Tas viss jau izbalējis tavās atmiņās, manās žilbina tikpat spoži. Nebaidies, nepieskarsimies. Vien vārdi spēlēsies, bet ne jau ar to pašu vieglumu un līksmi. Es taču tevi vairs nemaz nepazīstu. Kas man liek meklēt arvien jaunus muļķīgus un banālus iemeslus? Varbūt tās sajūtas, ko novalkājam vārdā mīlestība? Varbūt tomēr tas neizsāpētais jautājums – kāpēc, kas tad īsti notika? Nepajautāšu. Neteikšu, ko jūtu, lai gan tu jau noteikti sen esi sapratis, ka neko neesmu aizmirsusi, tāpat kā toreiz, kad saprati, ka mīlu. Varbūt man to vajadzēja pateikt tev skaļāk? Iekliegties? Varbūt tad viss nebeigtos tik ātri? Uz manis neuzdotajiem jautājumiem atbildēs tavas acis – neviens nav vainīgs. Es neaizmirsīšu, bet gan jau pāries. Gan jau es tevi vēl satikšu... Kad visi jautājumi būs izsāpēti un nebūs vairs muļķīgo un banālo iemeslu. |
| (11.08.2006) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |