 (www.feini.lv) |
| Laura : Melns un sarkans |
| Asinssārta roze plaukst Kā saulrieta kvēlē, kā uguns mēlēs, Projām no tuvās pasaules sauc, Kur virpuļos sarkani tauriņi skrien, Augumu trauksmainā drudzī kas dzen, Kur Mākoņos zili zirgi brien, Dvēseli gaišā laimibā ved... "Jel, mirkli, apstājies, Tu esi skaists!" Bet mirklis zūd, kas šķitis mans.. No izlūzijas patiesība mirst, Iekš patiesības ilūzija mirst.. "Ak, laimība, kur dodies Tu?" Ir grimis nebūtībā daudz, Bet vai tad vispār bijis kas? Jau elles melni zirgi klīst Kā spokainā krēslā, kā pekles dūmos, Projām no tālās pasaules sauc, Kāds dēmons cērt saknes, Kas caurauž vēl sirdi, Caur saknēm plūst asinis, Kas laizīs vēl rētas... Nav kapakmens sirds, bet iegrebts tur teksts, Atspulgs kaut kam, kas bijis vai nē Ar gulbja spalvu rakstīts stāsts? Ar pūķa nagu gravēts lāsts? Nav nozīmes vairs, kāds bijis, cik patiess... Vienalga skaista roze plauka, Vai īsta tā vai viltus bija, Kaut arī vējš tās pelnus slauka, Viņas dzīvība karstā reiz asinīs bija... 25.12.2003 |
| (19.11.2004) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |