 (www.feini.lv) |
| Anitas skumjas : Piedzimstot apsolītā brīvība |
| Cilvēka skatiens bija kā putnam; kā vanagam, kurš kaut ko meklē. Viņš (cilvēks) nesaprata, ko grib. Viss sāpēja, šķita tumšs un smacīgs. Pēkšņi sāpju pārņemtais cilvēks sajuta spēcīgas, mokošas ilgas pēc mīlestības, mājām un brīvības. Pēc tās brīvības, kura tika apsolīta piedzimstot. ,,Nu, kur ir mana brīvība, kas ļautu visu un ierobežotu mani tik ļoti, ka nedrīkstētu neko? Kur- sasodīts- tā ir? ”cilvēks lādējās. ,,Vai piedzimu tāpēc, lai vergotu pasaulei? Vai tāpēc, lai šeit piedzimtu, dzīvotu un mirtu? Laikam jau...” Un cilvēks beidzot saprata, ka tas, ka viņš ir nācis šajā pasaulē nemaz nav tik svēti... Autors .V. : cilveeka dziives filosofija? kaapeec dziivot? kautvai taadeelj, lai satiktu taadus pashus kaa sevi (atsaucos uz tavu rakstu). tu zini, cik laba ir sajuuta, kad satiec adekvaatus sev cilveekus. tas silda un dod jeegu dziivot. tikai jaacenshas sevi pilveidot. ciešanas. tas ir smagi, bet cerams, ka ne ilgstoshi. man arii gadaas, bet es tam parasti censhos un tieku paari... es redzu visu apkaart un tik dzilji, bet es saprotu, ka asaras, taadas lietas nepaliidzees. es censhos objektiivi veerteet un paliidzeet, kur varu... bet potenciaals - iespeejas ir, vajag tik censties... |
| (19.11.2004) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |