 (www.feini.lv) |
| Gatis Beinārs : Tev, manu Saulīt! |
| Ik brīdi, kad stājos Man domas par Tevi Kā jukuši putni, Kas debesīs skrien Tās uzlido augstu Un nežēlo sevi Pie Tevis tās traucas Jo mīlu aizvien Ik brīdi, kad vēlos Tevi apskaut tik cieši Lai rādītu ceļu Pie manis, kas ved Es pasaulei saku Nav vērts sevi žēlot, Jo mīla pat sāpes Un ciešanas sedz Ik brīdi, kad zinu Ko vēlos Tev pateikt Es neļauju cerības zariņam lūst Un zinu, ka nespēšu atteikt Patiesiem vārdiem Caur dvēseli plūst Ik brīdi, kad ilgojos Tevis tik ļoti, Ka spēju pat vientuļās asarās mirkt Es patiesi vēlos, Kaut būtu mēs kopā, Lai nekad un nekas Tad nevar mūs šķirt Ik brīdi, kad jautāsi man: “Vai patiešām?” Tu esi man dārga un mīļa aizvien Es teikšu to visu no sirds un patiesi Es mīlēšu Tevi, kaut pasaule zudīs Karstāk par mani to nespēj neviens. |
| (25.06.2006) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |