 (www.feini.lv) |
| Lāsma Feldmane : Izsapņotais sapnis |
| Pirmo reizi kaut ko šādu šeit - feini.lv meiģinu publicēt, tāpēc gaidīšu jebkādas atsuksmes. Ļoti ceru, ka liksies interesanti. Ja nē - uzrakstiet! ;) “Nomierinies, nu ko tu uztraucies?” sevi rāja Inese. Viss taču būs lieliski! Viņš atnāks un tad mēs dosimies gar jūru līdz tai lauztajai priedei. Nē – mēs iesim vēl tālāk, cik tālu vien spēsim! Ar viņu kaut līdz pasaules malai! Blakus lielveikalam stāvēja meitene gariem, gaišiem matiem. Rokās viņa ņurcija autobusa biļeti. Acis šaudijās apkārt un meklēja Aigaru. Pulkstens jau bija desmit minūtes pāri astoņpatsmitiem. Viņš kavēja. Kur gan Aigars varētu būt? Nekas, viņu ir vērts gaidīt! Inese atcerējās vakardienu. Bija tik divejādas izjūtas. Jā, jau atkal, diemžēl, Inese bija spējusi sevi pazemot. Bet viss, ko viņa vēlējās – vienkārši atraisīties, tikt vaļā no domām, kas pārlieku daudz jau bija apsēdušas viņas galvu. Un vakardien ... Jā, viņa kļuva patiesi brīva – piedzeroties. Inese beidzot spēja parādīt tiem visiem kāda patiesībā ir. Lūk, izrādās, ka viņas patiesā būtība kādam tomēr iepatikās. Un ne jau kuram katram, bet Aigaram! Viņš bija izskatīgs, bet nē – tas Inesei nešķita galvenais. Aigars nesmējās par Ineses skraidīšanu apkārt. Arī ne par to muļķīgo nokrišanu pie zemes, viņai dejojot, atšķirībā no visiem pārējiem. Aigars vakar bija tik mīļš, pieklājīgs. Viņš pasniedza Inesei roku, lai palīdzētu piecelties no kritiena. Pēc tam viņi abi iegāja istabā, kas par brīnumu bija tukša. Abi ilgi sarunājās. Aigars Inesei dziedāja dziesmu, ko pats bija sacerējis - “...Tu neesi kā kura katra. Ak, vārdos izteikt nespēju. No pirmā acu skata es Tevi iemīlēju!...” Tas bija tik skaisti! Inese tiešām nespēja noticēt, ka ko tādu Aigars veltīja viņai. Jā, viņa vēl bija nedaudz apreibusi, bet Aigara vārdus viņa uztvēra visus. Viņa nekad tos neaizmirsīs! Aigars teica, ka rītdien varētu satikties, pie lielveikala, ap pulkstens sešiem vakarā. Un tad sekoja skūpsts, kas kļuva arvien kaislīgāks. Tajā vakarā viņi no istabas neiznāca. Tas vienkārši bija fantastiski! “Čau, dzērāja!”, kāds jautrā tonī Inesi uzrunāja no muguras. Viņa pagriezās. Tas bija Markuss, Krišs un Anna, kas nāca viņai pretī no lielveikala durvīm ar aliņiem rokās. “Ko tad tu te, meklē kaut ko pret paģirām?” Krišs pavilka Inesi uz zoba. “Nu ja, Krišiņ! Starpcitu, Tev arī nevajag izlīdzēt? Varu ūdeni piedāvāt padzerties!” Inese smaidot, bet visai asi viņam atcirta. “Ooo, nēē – man aliņš!” teica Krišs. Tad Anna pavilka Inesi malā un ļoti ieinteresēti jautāja : "Ei, tu vakar ar Aigaru laidi?". Laišana? Nu nē, tur bija kaut kas daudz vairāk! Inese jau gatavojās Annu apgaismot par to, kā viss bija īstenībā, bet nepaspēja. Anna jau skaļi sveicināja kādu, ko tikko bija pamanījusi. Inese pagriezās un ieraudzīja Aigaru. Viņš... Kas gan tā bija par meiteni, ko viņš tik mīļi bija apskāvis? Nē, viņa vairs nekā nesaprata! Aigars ar visu savu pavadoni pienāca tuvāk, piemiedza Inesei ar aci un kaut ko smejoties sāka runāt ar Markusu. Inese nedzirdēja ko, viņa vispār vairs neklausījās nevienā. Par visu skaļākas bija domas, kas dunēja viņas galvā. Šķiet, ka visiem apkārt bija ļoti jautri, bet Inese vēlējās raudāt. "Es izturēšu!" viņa sev apņēmīgi solīja. Pēkšņi viņa dzirdēja kā uzstājīgi tiek saukts viņas vārds – "Inese, Inese, mosties!" Tas bija Aigars. Tik pašpārliecināts, kā vienmēr – jautrs, bet ne mazākās nožēlas viņa acīs. Itkā nekas nebūtu noticis. Vai tiešām tā bija tikai spēle, laišana, kā Anna to nosauca? Inese vienkārši nevēlējās tam ticēt! Bet tad no Aigara atskanēja vārdi – "Man stāsta, ka tu te zālītes pret paģirām meklē. He, he – šitādu gabalu brauci uz šejieni, kaut varējie aiziet uz savu vietējo aptieku?!". Inesē krājās dusmas. Vai tiešām viņš tagad vēl atļāvās ņirgāties? Nevarētu taču būt, ka Aigars būtu aizmirsis vakardienu, savus paša vārdus! Inese spēja vien izdvest: " Bet mēs taču... mēs sarunājām!". Meitene zem Aigara apskāviena tā jautājoši uz Aigaru paskatījās. Aigars tiešām izskatījās pārsteigts. Te pēkšņi, laikam atcerēdamies, iesaucās : "Āāā, sorry -piemirsu.Bet tu taču man piedosi, vai ne?!". Aigars pasmaidīja un atkal Inesei piemiedza ar aci. Šī svešā meitene nu uz Aigaru sāka skatīties jau dusmīgāk. Likās, viņš centās glābt situāciju. Aigars apskāva šo meiteni vēl ciešāk un, ietdami tālāk no pārējiem, kaut ko aktīvi viņai skaidroja. Krišs iesmējās – "Nu gan Aigariņš dabūs!". "Kas ir tā meitene?" Inese, cik vien mīrīgi spēdama, vaicāja. "Tu nezināji? Elīna! Viņi jau kādu gadu ir kopā. Liekas jau, ka ļoti nopietnas tās attiecības. He, šis pat Markusam vienreiz lūdza dziesmiņu palīdzēt gudrot, ar ko Elīnai pielīst pēc kārtējā sānsoļa. Nezinu kā viņa Aigaru pacieš." Anna sacīja. Tad, uzkrītoši noskatot Aigaru no galvas līdz kājām, piebilda : " Hmm, njāā, jāatzīst, Aigars ir visai seksīgs... He, un tu tad vakar pamanījies viņu noķert, ja?!" Anna atkal ieķiķinājās. Jā, šķiet, ka šī trijotne – Krišs, Markuss un Anna nu varēja pasmieties par Aigaru, pažēlot Elīnu, bet par Inesi, šķiet, priekštats viņiem jau bija izveidojies. Inese bija tā, kurai vajadzēja justies neaprakstāmi "laimīgai" par to, ka bija spējusi Aigaru "noķert". Inese tik vien pateica : "Nu tu taču redzēji, es biju pidzērusies, es... " Viņai nebija ko teikt. Viss, ko Inese vēlējās – pazust! "Man drīz autiņš, jāskrien. Attā! ", ar mokām viņiem uzsmaidīdama, Inese devās prom. Viņa pagāja garām autobusa pieturai. Acīs riesās asaras. Viņa sāka skriet, līdz acīm pavērās jūras plašums. Inese nokrita smiltīs un raudāja kā bērns. "Muļķe, idiote! "viņa sevi lamāja. "Viņš atnāks un tad mēs dosimies gar jūru līdz tai lauztajai priedei. Nē – mēs iesim vēl tālāk, cik tālu vien spēsim! Ar viņu kaut līdz pasaules malai!" - bija domas un sapņi par viņu... |
| (02.05.2006) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |