 (www.feini.lv) |
| The Nobody : Dzīve kā cietums |
| Aiz rūtotām ēnām Sirds ieslodzīta Neredz tā saules gaismu Nejūt tā brīvības garšu Kā 1000 gadus atpakaļ Vien vadzīs iekalta Kā sagrabējis skelets Tā grimst cietuma tumsā Tai atmiņās aust Tie pātagas riecieni Tie sitieni un bezjūtīgums Un ļaužu kvēlīgās acis Acis,kuras nesaprot Ar katru dienu Sienas nospiež arvien vairāk Ar katru dienu Nāve arvien skanīgāk Pa restēm ar krūzīti Sit sēru maršus Visur vien spiedoša tumsa Ar krītu apzīmētas sienas Tik daudz dzīvesstāstu iekalts Pelējuma smaka saindē plaušas Apkārt esošās asinis slīcina Neaptverams sods- Tās sāpes Tās ciešanas Bailes no nezināmā Skumjas par pazaudēto Citreiz atņemto Dzīve kā cietums Cilvēku acis jau neredz to, Ko redz sirds Viņi jau nesaprot- Es viņai neatņēmu dzīvību To izdarīja mīlestība Un tagad es varu sapūt savā ēnu kambarī, Sadziedāties ar nāvi sēru maršā Apgriezt kādu valsi Un apgulties kopīgā zārkā |
| (26.04.2006) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |