Dodiet vienu stiprā ozola lapu,
Lai varu apsegt savas sirds kapu
Un aizmirst to, kas dvēseli turpina mākt
Lai cilvēks var jaunu dzīvi sev sākt
Tunsa ar tukšumu cilvēku atšķeļ no citiem
No visiem pasaules labajiem priekiem
Te bailes un skumjas pār cilvēku valda
Tās dzīves agoniju savtīgi bauda
Zilganos mākoņos, sarkā debesu pamalē
Saule riet laiski un nesteidzīgi
Sarkans mēness zilganā debesu pamalē
Pār zemi met skatienus bailīgi
Tik ozols namainīgs stāv pļavas vidū
Ne vēji tam, ne zibens kaitēt spēj
Liktens vienmēr savu daļu dabū
Kaut cilvēks vēlāk asins asaras lej
25.10.2004 |