 (www.feini.lv) |
| The Joker : Stāsts par lordiem un lēdijām |
| Ieelpojiet pavasara gaisu! Īpašais tajā man vienmēr licis sirdij tiekties, darīt jebko lai nebūtu vientuļi, jebko, tikai ne to atklāti atzīt. Un reiz beigt nodarboties ar lietišķām lietām, kad sirds saucieni uz citu pusi ved. Es laikam būtu nedisciplinēts, no malas raugoties... Taču mani neinteresē kļūt par mūziķi, kā to gribējusi ģimene, kas man uzspiež nodarbības. Vairāk par visu gribu izvairīties viņus nodot, tomēr tik bieži man šķiet, ka šo stingro režīmu neizturēšu, un pavasaris man, kā katru gadu, vēl jo stiprāk atgādināja par to, kurā virzienā jādomā. Vienā vārdā to varētu nosaukt par brīvību. Un nu, šis brīdis, kura garums atminoties likās kā mūžība, ir pagājis. Jo nerakstītais likums par vienpusēju mīlestību manā dzīvē lauzts. Un ne mantojums, ne ģimenes dārglietas, ne paaudžu tradīcijas ir spējušas to lauzt. Bet gan likums, kas liek sirdīm tuvināties. Tas notiek. Vēl pirms ārēji spējam tuvoties viens otram, iekšēji jau to sen esam izdarījuši. Mūsu pils parkā, šajā siltajā vakarā, kuru brīnišķīgi izgaismoja pilnmēness, es biju devies pastaigā. Un nu, brīdis koncentrēt uzmanību tikai uz vienu šai pasaulē – tā bija viņa, mūsu dārznieka meita. Es jau kopš pirmās reizes, kad viņu ieraudzīju, iztēlē raudzīju Margaretu par savu lēdiju. Man šķita – viņa tur nemaz nav nejauši, viņa zināja, ka man patīk pastaigas šajā vēlajā vakara stundā. Taču sociālās barjeras pieprasīja distanci, viņa tur bija, taču neatļāvās izrādīt, ka sen kā pamanījusi manu tuvošanos. Lai gan tas likās grūti esam, es izlēmu, ka man pietiks spēka attālumu mazināt. Kādam galu galā tas ir jādara, jo atņemt laiku laimei, ko citādi varētu pavadīt ar viņu kopā man nozīmētu sevis apzagšanu. Tik daudz kas top pateikts bez vārdiem... Es viņu uzrunāju kā visvairāk to vēlējos – par lēdiju. Lai gan tas varbūt nozīmē pārāk lielu atļaušanos, es zināju, ka ja mēs abi vēlamies viens otram tuvoties, tad nav trešā, kam stāvēt pa vidu, un viss, kas atliek, ir tam ļauties. Kaut nu Margareta ļautos... Taču man tuvojoties viņa grasījās novērsties. Man tas būtu liels pārdzīvojums ja viņa mani atraidītu, taču es zināju, ka šī attālināšanās ir citāda- nav viegli ļauties tam, ko Tu visvairāk vēlies. -Manu lēdij, pagaidi...! -Mans lord... Mana pirmā doma – viņa man atbildēja ar to pašu, uzrunādama mani par lordu... lai gan es arī saskaņā ar tituliem biju lords... Tomēr viņas acis man pateica daudz vairāk par vārdiem. Es sev pavēlēju turpināt iesākto virzību pie viņas, man bija sev jāpavēl, citādi es varētu uzreiz atstāt šo vietu – strāvojums mūsu starpā bija pārāk liels. Un, ja es to izdarītu, tas ne pēc kā neizskatītos, nezinu, vai man pietiktu spēka otrreiz viņai tuvoties, visdrīzāk, ka es tikai aizmigtu ik nakti ar domām par viņu, bet... nekad to nepateiktu. Tādēļ uz spēles bija likts pārāk daudz, šinī pašā brīdī to sapratis, man bija grūti izturēties simtprocentīgi sakarīgi, tomēr es centos kā varēju. -Manu lēdij, tas ir pārsteigums Tevi šeit redzēt. Vai Tu lūkojies pēc manis, starpcitu? -Mans lord... es biju... ... ak, tas ir tik grūti... -Manu lēdij...? Es mazliet pārsteigts atjautāju. Es redzēju, es jutu – viņa sevī sastopas ar to pašu ko pārdzīvoju es. Ak, ja viens no mums spētu otru vienkārši pievilkt sev klāt... tas būtu brīnišķīgi... -Mans lord, es nācu, lai Tevi satiktu, bet tagad, kad esmu šeit... Es redzu, ka tā ir bijusi liela kļūda... Viņa acīmredzot uzskatīja ka nedrīkst ļauties notiekošajam – es biju lords, bet viņa bija vienkārða dārznieka meita, ģimene nekad nepieļaus, ka esam kopā, bet, ja to uzzinās mana māte, mūsu īpašuma valdniece, visticamāk, ka Margaretas tēvam būs jāaiziet prom no savas maizes avota ar ko viņš lepojas, daudziem šajos laikos gāja daudz grūtāk kā viņam. Taču man bija nospļauties uz savas ģimenes pretenzijām, pāri visam mantojumam es gribēju būt laimīgs! -Manu lēdij, nē... pavisam droši, es... -Mans lord, man vajadzētu iet... Ja mūs kāds redzēs kopā, Tava reputācija tiks nolīdzināta līdz ar zemi. -Manu lēdij... paliec... Es centos pateikt, ka man pārējie apstākļi netraucēs piepildīt savu kvēlāko vēlmi. Taču viņa iebilda. Viņa laikam nebija tam gatava, nebija gatava būt par bagātas ģimenes šķēlēju, viņa justos par to atbildīga, pati būdama vienkāršs cilvēks. Tieši tas man viņā tik ļoti patika... Atšķirībā no uzspēlētās etiķetes saviesīgos pasākumos, ballēs un karnevālos... Es jutu, ka šeit to visu var atmest, un justies brīvs, tik vajag tam ļauties. -Mans lord... Lūdzu, piedod man... Un viņa steigšus atstāja vietu. -Manu lēdij...! Sirdij dauzoties paslepus klusītēm atgriezos pilī. Nevarēja būt ne runas par aizmigšanu, mans prieks par viņas uzmanību bija pārāk liels, taču saskaņā ar dienas kārtību man jau vajadzēja būt miegā. Tad pēkšņi pārsteigums lika teju vai sastingt – iepretim manas guļamistabas durvīm stāvēja mans vecākais brālis Frederiks. Viņš viltīgi smaidīja, viņa acīs bija jaušams ļauns prieks... -Kaut kur dodies, mazo brāl? Viņā skanēja tīksmināšanās par manis pieķeršanu šajā situācijā, visai skaidri bija jaušamas viņa nojautas. Un viņam noteikti – manējās. Manas nojautas par to, kur novedīs šī virzība, šis pārkāpums, kas ir klajā pretrunā ar visām ģimenes tradīcijām – lai saglabātu varu un vairotu mantu, visi ir precējušies tikai ar dižciltīgajiem, vai es drīkstētu būt kāds izlēcējs? -Mans lord Frederik, kāds pārsteigums... kādēļ Tu atrodies šeit šajā stundā... Vai Tu... Vai Tu izspiego mani? Jau sen kā tikai ārēji ģimenes starpā visi izturējās viens pret otru pieklājīgi, kamēr brīžiem paslepšus trina nažus, ko durt viens otram mugurā. Tāda, lūk, ir nauda un vara – tā samaitā cilvēku... Tādēļ es uzdrīkstējos runāt tik atklāti. -Diezgan nepiemērota attieksme pret lordu lordam – es piebildu. -Ne gluži tā – saldā balsī teica lords Frederiks – ja otrs no šiem diviem nemaz nav lords. Tas neesmu es, kura darbības uzticībai vieš šaubas, mazo brāl. ...Lord! – viņš izsmejošā tonī piebilda. Kā Tev liekas, kur Tu staigā šajā nakts stundā? Aizsedzot savas savtīgās intereses izstumt mani no mantojuma pēc iespējas lielākā mērā ar rūpēm par manu uzvedību un disciplīnu, viņš allaž izlicies, ka nemaz nenojauš cik ļoti tas simpatizē mātei – būt paklausīgam viņai un uzraudzīt kārtību. Šis teātris manī izraisīja saasinātu reakciju: -Kurš licis Tev tik zemiski rīkoties? Mama..?! -Nejauc šeit vecākus! Papus jau ir slimnīcā, un tā ir tikai tava vaina! Viņam bija pārāk grūti panest skolotāju atsauksmes no universitātes. Kādas muļķības! – es nodomāju – nu viņš grib izlikties par labiņo lai es nejaucot iekšā vecākus... Protams – viņam būtu grūti atklāti atzīt manis spiegošanu, bet papus sabeigtajiem nerviem ir vistiešākais sakars ar mamas autoritatīvo attieksmi un konservatīvajiem uzskatiem. Frederikam netrūka dūšas turpināt – drīz papus būs miris! – viņš to pateica tā, it kā viņam būtu žēl. Bet pēc šīs spēles ļaunais prieks viņā atgriezās – un es būšu ģimenes galva! Es padomāju, ka tas nebūtu nekāds brīnums – agri vai vēlu, bet kādu dien mamai vajadzēs nodot visus grožus dēlu rokās, viņa pati jau šobrīd šķiet pārāk veca, bet izliekas vēl esam stipra, un nu, šo brīdi gaidot Frederiks ir nolēmis rīkoties – būt par labo Otello, kas neatstās izredzes jaunajam brālim būt mantojuma cienīgam. -Mans lord Frederik, vai Tu man draudi? -Tev nepaliks nekas! Tā, un vēl ļaunāk! Viņam bija cita vērtību sistēma, neko no garīgām vērtībām viņš nenovērtēja, jo materiālā izteiksmē tās nebija nekas. Pat ģimene viņam nozīmēja nevēlamus cilvēkus, no kuriem jāatbrīvojas. Pārliecināts par savu tiesīgumu varas grožus dalīt, es pagriezos un paceltu galvu atvadījos tā, it kā neko no sarunas nebūtu uztvēris, atstieptu kājas purngalu veikli soļodams guļamistabā, teju sizdams zābakus grīdā: -es novēlu Tev labu miegu, brāli Frederik! -tā, un vēl ļaunāk! – viņš smiedamies kliedza nopakaļ – tā, un vēl ļaunāk! – viņš izsmejoši atkārtoja... Jau no paša rīta es devos satikt lēdiju Margaretu. Pēc negulētās nakts, kad reizē ar asinīm vēnās manī pulsēja daudz pretrunīgu emociju, gan prieks par manu lēdiju, ko domās saucu par savu, gan bailes un reizē dusmas par brāļa Frederika nodomiem. Es sapratu, ka situācija prasa rīkoties nekavējoties, un, ja nebūtu Margaretas, es nezinātu kas mani varētu izvest no situācijas, droši vien tās būtu kāzas ar kādu nepievilcīgu un augstprātīgu sievišķi ar aristokrātu zilajām asinīm. Es nekautrējos doties uz dārznieka pieticīgo namiņu, man par veiksmi tur nebija kam mūs traucēt, viņš bija devies darbā uz tuvējo provinci. Es jutos sagaidīts, kad, nebaidos šī vārda, ielauzos, viņas apartamentos. Kad klusumu pārtrauca mani soļi un durvju troksnis atveroties, mani apņēma viņas valdzinošā aura, kas šeit bija gaisā it visur. Viņa pārcilāja drēbes, viņa bija tik skaista... Es nezinu vai viņa mani gaidīja, bet klusums, kuram kādu laiciņu burvības mirklis ļāva saglabāties, dzirdīja manu izslāpušo dvēseli pēc kaut kā tik piepildījumu sniedzoša kā viņas uzmanība, viņas acu skats, pirms vārdiem pārtraukt neverbālo saziņu, kas patiesībā mūsu starpā izteica it visu... Es, saprotot, cik negaidīts varētu likties šāds apciemojums, iesāku: - Manu lēdij, ir kas patiesi svarīgs, kas man liek aicināt Tev pievērst uzmanību...! -Mans lord, tik tiešām, ir? -Patiesi manu lēdij, ir, patiesi! No paša pirmā brīža, kopš esam tikušies... Manu sirdi ir sagūstījusi Tava burvība, saistījusi maiguma važām, ik reizi stiprāk, kad ik mirkli domās atgriežos pie Tevis... -Mans lord, Tev nevajadzētu tā runāt...! Es redzēju, ka viņai pašai nedaudz bail no tā, kas stāv mums priekšā, mūsu diženā mīlestība, kādas otras pasaulē nav, kādu cilvēks ne katrs spēj sevī glabāt. Viņa centās to pārāk neizrādīt, taču viņas lūpas teica: „...Tev nevajadzētu tā runāt” bet viņas ķermenis, viņas ciešais skatiens teica: „lai notiek kas notikdams...” Tādēļ es biju drosmes pilns turpināt: -Bet manu lēdij, man tas ir jādara, man ir jārunā... -Mans lord, nē... tas ir pārāk nežēlīgi likt man runāt vārdus... Sirdis attīstīja lietas bez nepieciešamības pēc ārišķīgām liekulībām, lai tuvotos viens otram. Bez šaubām, viņa runāja par jāvārdu, un es gribēju par varītēm zināt, vai viņa man to dos, vai manai dzīvei būs jēgpilns turpinājums. -Manu lēdij, man tas ir jāzina. ... Es labāk mirstu, nekā nezinu! Viņa pienāca man cieši klāt, viņai bija pārāk grūti to izrunāt... Pa to laiku Frederiks nesēdēja rokas klēpī salicis, bija pienācis tējas laiks, brīdis, kad saskaņā ar dienas kārtību mamu varēja traucēt neformālos apstākļos. Brašā solī viņš devās caur durvīm, kad saņēma ar rokas mājienu uzaicinājumu ieņemt vietu nostāties netālu no mamas šūpuļkrēsla, kas, čīkstēdams reizē šūpoja mamu, un reizē reprezentēja viņas personu – vecu un sakārnējušu vietvaldi, kas ar konservatīviem uzskatiem turpina stagnēt, kamēr vēl izliekas stipra. Lai notēlotu lielo sašutumu, Frederiks nekavējâs iesākt: -Mama, es centos viņu apstādināt, bet šķiet, viņš ir galīgi zaudējis prātu! Jaunākais brālis ir devies uz randevu ar to jaunkundzi... Margaretu... Viņa nav lēdija! Mamas krēsls kārtējo reizi iečīkstējās, tējas tasītes džinkstoņa reizē ar ļoti mazo cukura karotīti, kas vairāk bija simboliska, centās kaut ko atgādināt par manierēm, kas viņā bija iesakņojušās kā bailes postpadomju cilvēkā, līdz viņa uzsāka: -Labi. Tas neskanēja draudīgā tonī, drīzāk bija no tiem vārdiem, kas reizēm mēdz pielipt cilvēkiem, un tad viņi tos atkārto bieži vien lietojot pilnīgi nevietā. Viņas „labi” kaut gan čerkstošajā balsī neizklausījās labi, bija par zīmi, ka nevienam no klātesošajiem nekas nedraud. Nedraud no pils apsardzes, ko vada tukls ūsainis ar zirņa lieluma smadzenēm, kurš kā lelle izpilda visus mamas norādījumus sīkākajās niansēs. Šaurākajās sienu spraugās klīda nostāsti, ka viņam ar mamu bijis sakars... -...labi, Frederik, mans dēls. Frederik, mans tuvākais dēls. Tas bija grūti pārprotams mājiens – mama viņu izvēlas par uzticības personu viņas divu dēlu konkurencē. -... Tu esi darījis pareizi griežoties pie manis šajā nepatīkamajā lietā. Viņai aizvien patika domāt, ka pie viņas griežas pēc padoma tādēļ, ka viņa ir gudra, bet visi pārējie ir apaļi muļķi uz prāta sajukuma robežas, ka paši nevarētu izdomāt kā rīkoties, nevis, ka tam ir sakars ar viņas tiesībām pār īpašumu, un nevis, ka visi to vien gaida, kad šī vecene ar iekritušajiem vaigiem un acīm nobeigsies. Ko viņa atzina sev, to mēs diez vai kādreiz uzzināsim. Frederiks protams turpināja savu lelles funkciju: -Mama, saki ko man darīt, un es to izdarīšu! Jebko... Lai izglābtu mūsu vārdu no pazemojuma. Piebilde par pazemojumu bija īsti vietā, citādi tonis, kādā viņš pateica „Jebko” pārāk ļoti vedināja uz nojautām par viņa savtīgumu. Lai gan... Tikai ideoloģisma diktēts idiots varētu padomāt, ka varētu būt arī citādi. Jādomā, ka mama to saprata, taču arī viņa turpināja spēli „neviens neko nesaprot, nevienam nekas nav zināms” jo galu galā, viņas vecums lika sevi manīt pēdējā laikā arvien biežāk... Viņas acis atbildē skaidri atainoja viņas nojautas, kamēr Frederiks truli blenza sienā, lai izvairītos no skatienu sastapšanās: -Jā, labi. Labi. Tā ragana ir darījusi manu jaunāko dēlu mīlestības aklu – krēsls atkal iečīkstējās, gluži kā viņa pati allaž, kad jāizrunā atsevišķi patskaņi – viņa ir jāaptur. Frederik, manu puis, mūsu vārdam ir laba slava, tas ir diženuma gaismots, svēts tas ir, tas ir jāsargā par jebkuru cenu. – viņa mēdza ieturēt neilgu pauzi, it kā lai liktu izjust viņas runas nozīmīgumu, taču ņemot vērā saturu, cik gudri viņa vispār spēja izteikties vairumā gadījumu, tas izklausījās vairāk pēc vārdu meklēšanas, taču Frederiks turpināja blenzt sienā - Ikviens, kas to apdraud, ir mūsu nāvīgs ienaidnieks – viņa turpināja – ikviens ir jāaptur par jebkuru cenu! Frederiks pildīja savu marionetes funkciju ļoti labi: -Jā, mama! Izrāde turpinājās: -Jā, labi. Labi. ...par jebkuru cenu. Pat slepkavība ir pareizs līdzeklis, viņa ar savu rīcību kļūst par noziedzinieci. Tas tulkojumā varēja nozīmēt tikai vienu... Iedzerdama malku karstās tējas, viņa ļāva Frederikam atbildēt: -Jā, mama! -Es esmu tik lepna par tevi Frederik, mans brašais dēls, Tu celsi mūsu ģimenes vārdu jaunos augstumos, patiesi, Tu esi lords! Bija jābūt par gramu gudrākam, nekā sienā blenzošam idiotam, kuru viņš tēloja, ka par gatavību dzīvības atņemšanai Frederikam tiek atzītas Lorda tiesības, jaunākā brāļa paturot zem jautājuma, un , zinot Frederika vērtību skalu, atbilde protams bija sagaidāma, pie tam ļaundabīgi lepni priecīgā tonī: -Jā, mama! -Labi. Labi. Dari, kas nepieciešams!, Nu ej! Cīnies lepni mans dēls! Ar dubultu toni no iepriekšējā viņš atbildēja: -Jā, mama! Un, durvīm čīkstot, soļu klaudzoņā pazuda, bet večiņa turpināja baudīt tēju tējas laikā, un, krēslam iečīkstoties, lēni šūpodamās raudzījās loga ainavā. Viņa gribēja būt droša, ka arī pēc viņas nāves ģimene turpinās sekot tradīcijām, bet jaunākais dēls šādai pārliecībai ļodzīja pamatus. Represijām pret pašu ģimenes locekļiem būtu jāizvēršas nopietnākos gadījumos par randiņu ar nevēlamu sievieti, tomēr apdraudoši faktori jāiznīcina pašos iedīgļos. Ak, ja vien viņa zinātu, kas šobrīd notiek vienkāršā dārznieka mājiņā... Pienāca vakars. Kamēr sulaiņi gatavoja pompozās vakariņas kā katru svētdienu, divi brāļi satikās milzu hallē, kas tālāk veda uz lielajiem koridoriem pie daudzajām istabām. Vienam no viņiem bija līdzi brīnišķīga jaunkundze, bet otrs no viņiem bija pārsteigts par šādu uzdrīkstēšanos. Tikmēr sargs, neuzdrošinādamies iebilst pēc tituliem lordam, devās uzmeklēt mamu, ja viņa tik to uzzinās par šādu ierašanos... Jaunākais no viņiem uzstājīgi iesāka: -Mans lord, es viņu precēšu! Esmu izdarījis savu izvēli, viņa būs mana lēdija! Šī simpātiskā paskata sieviete nevarēja nepatikt arī Frederikam, bet, tāpat kā sarunā ar mamu, arī šeit, vajadzīgos brīžos, kad to prasa materiālas intereses, viņam laikam bija neredzamas klapes uz acīm. Saldi draudošā balsī viņš tikpat uzstājīgi atbildēja: -Tikai pār manu līķi, brāl! Margareta nekad netiks pie goda nēsāt ģimenes vārdu. Tev nav tiesību saukt sevi par lordu! Es esmu šeit lai pildītu morālu pienākumu pret ģimeni – uzrauga pienākumu, kas pasargā no muļķības. -Tu esi apvainojis manu lēdiju pirmo un pēdējo reizi, mans lord! Es prasu apmierinājumu! Un es izvilku zobenu, tādu pašu kā paukošanā, tikai šoreiz īstu, vienmēr biju klusi baidījies, ka tas būs jādara, bet, ja ir runa par Margaretas goda aizstāvēšanu, tad nekas mani neiebaidīs! -Kā vēlies, mazo brāl! Arī viņš izvilka zobenu! Ar savu atbildi viņš sevi atkal nostādīja labā Otello lomā, mani nostādot par to, kas vēlas cīņu uz dzīvību un nāvi. Zobenu cīņā neiztika bez virtuozitātes un faķīra cienīgiem trikiem. Frederiks negribēja iztikt bez kārtējām tradīcijām, bez tam, citādi jau iznāktu, ka viņš pie izslavētā pasniedzēja mācījies velti, bet jaunākais brālis gribēja izrādīties lēdijai un izrādīties brālim, ka nav ar pliku roku ņemams. Bet lēdiju viņš drīzāk baidīja. Pat ļoti. Viņa bija tuvu ģībonim, kad šo tītaru cīkstēšanās vērsās plašumā ar nogāztajiem svečturiem, izjauktajām dekorācijām un galdiem, kas tika izmantoti gan par vairogu apgāžot, gan par pamatu uzkāpjot. Bezjēdzīgi, protams, taču viņa vēl centās viņus atrunāt no iesaistīšanās šajā riskā, kas apdraudēja viņas pasauli: -Nē...! Lord... Nekas labs no tā nevar sanākt...! Cīņa turpinājās pieaugot spriedzei, taču viņa, saspringuma pilna turpināja runu, nez vai uztraukumā aptverot, kas notiek: -Mans lord, es tevi lūdzu... Protams, Frederiks turpināja Otello lomu: -Mans brālis rīkojies lorda necienīgi! Es tomēr ceru, ka mēs varam to atrisināt mierīgā ceļā! Zobenu šķindoņai pa vidu, es sapratu, ka tulkojumā tas nozīmē: atsakies no lorda titula (un no mantojuma) un es likšu jūs abus mierā, varbūt pat vairāk... Un man nebūtu žēl! Patiesi, lai mama un Frederiks vārās savā mantojuma sulā, taču es nevarēju parādīt šādu gļēvulību lēdijas priekšā, tādēļ pat nedomāju apstāties, grūti tik iedomāties, ko no viņas tas tagad prasa – izturēt šo brīdi... Un zobeni turpināja šķindēt un sveces turpināja krist no svečturiem nost zobena grieztas esam. Kad... jaunākais brālis pārgrieza Frederikam rīkli...! Vēl sekundi turpinādams cīņu, viņš pa īstam apjauta kas notiek, asinīm plūstot pār viņa izšūtajām drēbēm. -brāli... Tu esi mani nogalinājis...! Un viņš saļima uz grīdas. Margarita bija šokā. -Mans lord... Ko Tu esi izdarījis! Un arī es, diez vai kādreiz šajā brīdī būšu sapratis, kas ir šis notikums, izdvesu: -Manu lēdij... ko es esmu izdarījis... Viss ir zaudēts! Pāri visam es dziļi sirdī brāli tiku mīlējis. Neskatoties ne uz ko kāds viņš bija. Bet cilvēki novērtē zaudēto pēc tam, kad tas aizgājis. Un šoreiz, uz neatgriešanos!! -...ko gan es esmu izdarījis...! -Mans lord...! Viņa cieta reizē ar mani, cik vien tas vispār ir iespējams šajā mirklī, kurā reti kurš spētu aptvert visu notiekošo. -Es esmu nogalinājis savu brāli, viss ir zaudēts! Es vairs neesmu lorda cienīgs! Kolīdz šie vārdi bij izteikti, sargiem milzu durvis grūžot ar troksni pret sienu, ieradās mama! Fonā skanot bezpersonisko apsargu soļu klaudzoņai, skaidri bija dzirdami viņas vārdi, viņas pavēle, it kā bez kuras neviens nezinātu ko iesākt: -Vīri, ņemiet viņus ciet! -Jūsu vārds mums ir komanda! - tuklais priekšnieks strupi noteica. -Mama? Mani sagrāba vīri, un pirms aizvest, ļāva runāt pēdējos vārdus, lordu pēc tituliem nevarēja tā nerespektēt, ka aizvilktu uz kameru uzreiz. -Jā, labi. Labi. Īstens lords ir miris, kāds nepiedodams noziegums, kas nevar tikt nesodīts. Sagrāba arī lēdiju Margaretu! -Atlaidiet viņu, suņi! Mama mani pārsteidza: -Jā, labi. Labi. Vīri, atlaidiet viņus! Robotiskie pamuļķi arī atlaida. Pirmajā mirklī es padomāju, ka šitik pretrunīga rīcība ir skaidrojama ar prāta spējām viņas vecumā, taču vienā acumirklī aptvēru, ka es esmu kļuvis vienīgais, kam mantot īpašumu, un to noteikti saprata arī mama. Tālākais paskaidroja visu: -Labi... Jaukā meitene, Tu izskaties bāla. Ņem, iedzer vīnu, atpūties – viņa ielēja glāzi – tas atnesīs sārtumu tavos vaigos! Pārsteigumā Margareta izdvesa: -Paldies, manu lēdij! Viņa acīmredzot nepazina nežēlīgo dzīvi aprindās starp rūdītiem lordiem un lēdijām, viņa taču bija dzīvojusi vienkāršu dzīvi... Skaidri nojausdams, ar ko skaidrojama mamas pēkšņā uzvedības maiņa, es iejaucos, jo tikpat esmu pakļaujams nolemtībai: -Nē!! Nedzer, manu lēdij! -Dēls... -Mans lord... -Atļauj to man! Mama... es iedzeru par sava brāļa piemiņu! Manu lēdij...! Es iedzeru par Tevi. -Nē, dēls, tas nav priekš tevis... Vīri, apturiet viņu! Taču bija jau par vēlu, mute paguva norīt vīnu, un par to, ka tas nav izdabūts ārā no mutes kad norīts vēl pirms mamas pavēle izskanēja vīriem, diez vai varēja kādu vainot. -Par vēlu! Esmu malkojis no indes kausa, esmu miris, lai mana lēdija varētu dzīvot, ar šo rīcību, es pierādu sevi par lordu esam! -Mans lord... Es sapratu, ka mama nemūžam neļaus man ar Margaretu būt kopā, un es reizē arī sapratu, ka tad jau labāk uzspļaut visam mantojumam, un būt mirušam. Un es triecu glāzi kamīnā, no tā pašķīda dzirksteles, vienā mirklī liesmām pārņemot drēbes, aizkarus, tad mēbeles. Bet tā saucamie vīri pirms pavēles no mamas neko nepasāka, viņi neapturēja manu roku. Bet mama bija panikā. Viss ko viņa varēja izdvest bija: -nē! Nē, uguns, tā pazudina! -Mans lord... -Manu lēdij... Ej...! Skrien...! Dzīvo! Un viņa aizskrēja visu bezpersonisko leļļu... tas ir... vīru klātbūtnē, bet mama stāvēja kā iemieta zemē, nespējot aptvert notiekošo. Bet es... zināju ka man beigas tā vai citādi, tādēļ es gribēju būt un palikt lords. Un būt augstsirdīgs līdz pat nāves brīdim. Un es biju izglābis Margaretu no rupjas rokas. -Mama... tu neesi... Lēdija!!! -Nē, nē, mans dēls... ak... Un vienā mirklī liesmas rija drēbes, kuras vajadzēja apsegt, lai nenoput, kaut gan tika uzvilktas reizi mūžā un pārējos krāmus, kuriem varēja mēģināt atrast jebkuru pielietojumu, tikai ne izmest. Bet es biju lords. Un Margareta... Viņa sirdī vienmēr būs mana lēdija. Un nu es biju miris. Lai būtu ar viņu kopā mūžīgi. Paejot daudziem mēnešiem pavasarīgie rīti ik gadu nebija mainījušies, tie turpināja tuvināt sirdis, bet uz akmens ceļa pļavas puķēm pilnos ratos, sēdēja brīnumskaista sieviete. Viņa pie sevis atcerējās kādas nakts notikums: „Es aizbēgu paslēpjoties aiz tumsas plīvura, vēl ilgi tālumā plosījās guns, tā pārņēma pili atnesot lielus postījumus. Mans lords parādīja kāda ir dzīves jēga, viņš man arīdzan iemācīja būt... Lēdijai! Un vēl aizvien izejot vakarā pastaigāties, es jūtu, ka viņš tepat kaut kur ir, lai mani uzrunātu... Par savu lēdiju...!” Un turpat starp pavasara ziediem tīstoklī gulēja kāds mazs cilvēciņš. Tas bija mazulis, ko viņa mīlēja no visas sirds. Viņš noteikti būs lords. Un viņa viņam būs devusi vārdu nevienu citu kā viņa tēvam, kurš bērna mātes sirdī nes viņu cauri ziedu pļavai pretim ezeram, kurā spoguļojās saule ar mākoņiem. Un patiesi, ja tā padomā, viņš bija blakus. Un noteikti uzrunāja viņu ar „Manu lēdij...” Tikai viņa to nekad nezināja. |
| (03.04.2006) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |