 (www.feini.lv) |
| Lauriic : Viss... |
| Es zinu, tu māki, pārkāpt pati sev pāri, Mani redzot, bet nemanot, Sevi pacelt, mani „noliekot’. Pēc katra jauna vārda teiktā, Protams, bez kauna, teikumā nepabeigtā, Ar zemtekstiem bārstoties, Vārdos pinoties, Pateikt tik maz, ka man smadzenes plīst, Man gribās sarauties, zem segas līst. Nekas, drīz būs rīts beidzot sagaidīts, Tēju ar cepumiem gultā rijot, Es saņemšu spēkus, lai varu tev ziņot, Ka eju es prom, man pietiek te dzīvot. Tad varēsi atkal teikt asaras lejot „Man ir tik slikti, es gribu dejot”. Man būs vienalga, es izlikšos nedzirdot, Es aizeju prom uz otru krastu zvejot... |
| (28.03.2006) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |