 (www.feini.lv) |
| Babadura : Laime |
| Maziņš cilvēks skrien pa dzīvi lieliem soļiem. Veči karo, sievas bļaustās, bērni sprāgst. Nīstot sevi, cilvēks met uz jūru oļiem. Redzot asfaltu, uz skolu aiziet āksts. Lieli onkuļi un tantes spriež par dzīvi, Kamēr viņu bērniem dzīvot pieriebās. Īsto patiesību stāstīs grupa "Līvi". Disko zālēs morālisti izārdās. Viņš viens pats pie gultas sēž un raud, un domā. Viņa dvīņu brālis katrs desmitais. Viņa mamma pašlaik nava labā omā Atkal mācīt reiz pa dzīvi izietais. Stailā jaunatne iekš saviem vāģiem sūcās, Kamēr gejiem tas pats jāslēpj ārpusē. Diskusijas noved, savā starpā rūcās. Dižais priekšnieks ielien darbam pēcpusē. Lielie filosofi tērē laiku rakstam, Bezjēdzīgi, iztukšoti nomirstot. Viņu mēmie raksti sadeg ik pa plakstam, Ik pa zarnai, ik pa rindai izdzēšot. Skaistā dziesmā, dzejā definējam mīlu. Skaista laime - bērni, senči, laiks nav tukšs. Aizspriedumiem un principiem gara Nīla: Man viss ira (nekā nava), tātad čušs. Tā tie piedzimst, tā tie dzīvo, tā tie nomirst Savas nelaimēs un pieredzēs lepni. Kāpēc tad sešdesmit gadus vecā ienirst Savu pirmo desmit gadu paslēpnī? ...Katrs būs pamanīts, laimīgs un brīvs, Katrs reiz priecāsies, ka ir vēl dzīvs, Ka dzīvei nav jēgas un nāvei ar ne, Ka dvēseles miršana jau pagātnē. PS. Viņš man prasīj, ko es smejos, Tad kad visi citi brēc. "Pasties apkārt, sapratīsi" Man ir bilde, kā viņš rēc Par tizlību un naivumu Un noviltotu baigumu. 27.09.2004 |
| (18.11.2004) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |