| ( iz O.M.© “Esplanādismiem” ) 
 * * *
 Apaļu dzej'su es ripinu tautā,
 Gluži kā spīdošu, jauniņu latu,
 Cerot, ka nebūšu trāpījis autā,
 Izraisot kritiķu smaidiņu platu.
 
 Visi tie parastie, kuri no ielas,
 Štancēti steigā, no dīvainas vielas:
 Vieni - no atskaņām, snobiski cēlām,
 Citi - no līdzskaņiem, zilbītēm kvēlām...
 
 Zvalstās, kā zvejnieka laiva pa jūru,
 Galva man plecos - lēš atziņu sūru:
 Snobiem mans dzejs būs pie zināmās vietas ~
 Viņiem priekš dzejsa ir smadzenes cietas.
 
 Spogulī paskatos - reāla štelle:
 Apģērbies esmu es feini, kā lelle,
 Acis man gudras un domīgas skatās ~
 Lai tokš tie kritiķi ... pakaļā kratās!
 * * *
 |