 (www.feini.lv) |
| Zetiņas domugraudi : Atraitne |
| Vājš zvans kā vējš starp kokiem šalko, Top skaidrāks, stiprāks, skaļāk skan. Vājš ķermenis pār smilšu uzkalniņu liecas Šķiet, kopiņā tas tiecas ierakties. Pār bālu vaigu norit caurspīdīga lāse, Sājš rūgtums zilganbālās lūpas skar. Ciet aizvērties grib nogurušie plaksti, Tik traucē smagais skumju pilnais zvans. Pret zvanu torni ceļas apsārtušas acis Un sausi, gandrīz nedzirdami vārdi skan. Kā klusa vēja plūsma, viegla elpa Dveš vājus vārdus: ”Saki man! Kādēļ ar viņu runā tu, ne mani? Ko saki tu, šķiet, neuzzināt man. Kaut vienu vārdu, ja es saprast spētu, Es justu – dvēsle mana līdzi skan. Ak, varenā tu zvana mēle, Beidz savu skumjo stāstu tumšos autos tīt! Liec savai metāliskai mutei Kaut vienu saprotamu vārdu izsacīt. Tu varens, liels un smagnējs skumju zvans, Kādēļ ar viņu runā tu, ne mani? Tāpat tam dzirdēt vairs neko nav lemts. Vienalga tam, cik vareni tu skani. Kaut neprotu no tā ne vārda es, Bet jūtu radniecīgu toni tavā balsī. No tavas metāliski skumjās dvēseles Es dzirdu – sirdspuksti skan mani sausie. Bet nemoci ar savu stāstu mani! Jau tā man sāpju izmirkusi sirds. Ja neproti neko, kā tikai padziļināt bēdas, Tad izbeidz mieru šajviet’ tricināt!” Grābj sauju smilšu desmit vāji pirksti Un vējā kaisa graudus dzeltenos Un krīt pār uzkalniņu kalsnais ķermens Tik zvana dobjais sitiens apkārt klīst. 17.03.2004 |
| (18.11.2004) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |