 (www.feini.lv) |
| Inga Bērziņa : Pārpratumu brauciens |
| Pēdējā mirklī pieskrēju pie kases dzelzceļa stacijā, un iegādājos braukšanas biļeti. Tikko bija noslēgusies mūžību gara darba nedēļa, un tādēļ ar atvieglojuma sajūtu krūtīs skrēju pa kāpnēm augšā uz peronu, jau iepriekš priecājoties par gaidāmo iespēju atpūsties pie dabas un ūdeņiem. Ielēcu tuvākajā vagonā, un cauri visam vilciena sastāvam devos uz pirmo vagonu, instinktīvi aizturot elpu, ejot cauri tamburiem, lai izvairītos no urīna smakas. Man likās ērtāk braukt pirmajā vagonā, jo izkāpjot no vilciena, māšeles māja būs gandrīz kā ar roku aizsniedzama, un pa peronu nevajadzēs iet lieku gabalu. Iekārtojos sēdvietā pie loga, un jau tūlīt pie manis pienāca vagona konduktore pārbaudīt braukšanas biļeti. Pasniedzot konduktorei braukšanas biļeti, nevarēju neievērot konduktores apātisko un nogurušo sejas izteiksmi. Laikam nabadzīte šodien jau kādu tūkstoti biļešu apzīmogojusi, un neskaitāmas reizes jau paguvusi izķīvēties ar bezbiļetniekiem. “Klikš!”, un konduktore jau sniedza man atpakaļ apzīmogotu papīra strēmelīti. -Paldies!, - vien noteicu, paņemot atpakaļ savu biļeti. Vērojot, kā konduktorīte automātiski jau lūkojas pēc nākamā pasažiera, kuram apzīmogot biļeti, es lēnām bāzu savu biļeti maciņā. “Pagūšu varbūt vēl līdz ezeram aizskriet ar māšeli un viņas bērniem, un izpeldēties,” pie sevis klusām prātoju. Jutu nogurumu, un automātiski prātā ķērās druskas no darba ikdienas. Ik pa laikam acu priekšā uzpeldēja kāds dokumentu fragments, un ik reizi centos to aizgaiņāt, jo man bija sākušās brīvdienas. Ar varu centos nedomāt vairs par darba lietām, gribējās jau tagad izbaudīt karsto vasaras dienu, un nerātno vēju, kurš pa priekšējo logu pūta man tieši virsū, un ik pa laikam vandījās manos matos. Atspiedu galvu pret loga rūti, un aizvēru acis, klausoties līdzbraucēju klusā murdoņā, avīžu un iepirkuma maisiņu čaukstēšanā, un konduktores zīmoga klikšķināšanā. Kaut kur ieskanējās kāda pazīstama diktora balss, un es atvēru acis. Virs vagona ieejas pamanīju mazu televizoru, pa kuru rādīja sporta spēles, un sajutos apmulsusi. Iekāpjot vilcienā, nekādus televizoriņus netiku manījusi. Varbūt nebiju vienkārši ievērojusi? Atkal iekārtojos ērtāk savā sēdvietā, un nu jutu, ka arī sēdvieta kļuvusi ērtāka, abās pusēs sev jutu mīkstus polsterējumus, uz kuriem es arī ērti atspiedos. Ik pa laikam televīzijas pārraide kļuva skaļāka, un mani tas nedaudz pat kaitināja, bet bija slinkums atvērt acis, un palūkoties, vai nevar kaut kā skaļumu tomēr noregulēt. “Brauciens nemaz nav tik ilgs”, pie sevis nomurmināju, un nomierinājos. Pēc laiciņa izdzirdēju konduktores uzstājīgo balsi sev kaut kur aiz muguras: -Jūsu biļetīti, lūdzu! Un uzvedieties nedaudz klusāk, jūs traucējat citiem! Aiz muguras izdzirdēju klusus smieklus, un nesaprotamu murmināšanu. Tad atkal konduktore jau nedaudz apjukušā balsī kaut ko skaidroja kādam braucējam par biļeti. -Jums citas biļetes nav? Šī jau sen kā nav vairs derīga! Es nedaudz sastingu savā sēdvietā, cenšoties uztvert konduktores sacīto, tomēr joprojām nevēru vaļā acis. Joprojām dzirdēju tv pārraidi, kura nu jau skanēja nedaudz klusāk. -Nu bet Jūs esat pārliecināts, ka šo biļeti iegādājāties šodien? Viņa taču nav derīga… - līdz manīm atlidoja konduktores sacītais. Izdzirdēju kāda pasažiera neskaidru purpināšanu, un atkal konduktores neapmierināto balsi. - Šādus papīriņus tikai muzejā varat uzrādīt, bet man vajag braukšanas biļeti. Plastikāta, vai saprotat mani? To var iegādāties jebkurā biļešu kasē, un braukšanu apstiprināt vilcienā vai uz perona tam paredzētajos automātos. Jūs mani vispār saprotat, par ko es runāju? – dzirdēju konduktores nu jau pavisam pikto un neapmierināto balsi. Nedaudz satrūkos, izdzirdot par plastikāta kartiņām, kuras jāapstiprina pirms braukšanas. Sāku klausīties vērīgāk, un drudžaini centos atcerēties, kāda braukšanas biļete ir man pašai. Skaidri atcerējos konduktores sejas izteiksmi, ar kādu viņa ar paprāvu zīmogu uzklikšķināja uz manas biļetes, un atdeva to man atpakaļ. Tātad mana biļete bija derīga tomēr! Bet kas tās par plastikāta kartiņām? Ko viņa te tagad stāsta? -Nu ko es iesākšu ar Jūsu biļeti? Jūs ar tādu nemaz nedrīkstat kāpt iekšā vilcienā! Jums vajag plastikāta kartiņu, kuru jāapstiprina pirms braukšanas. Lūk, šādu biļeti Jums vajadzēja iegādāties braukšanai vilcienā. Ja neprotat braukt ar sabiedrisko transportu, iegādājieties sev automašīnu! – dzirdēju aizkaitināto konduktores balsi, un kaut kur tālāk atkal kāds klusām ķiķināja. “Vēl labāk!”, nodomāju pie sevis. Tikko noturējos, lai neatvērtu acis, un nepaskatītos, kādu biļeti uzrāda braucējs, un kāda ir vajadzīga konduktorei. “Nu kā tad tā? Es taču arī iekāpu vilcienā, pirms tam pie kases nopērkot parastāko papīra strēmeli, kuru sauc par biļeti, bet nu izrādās, ka ar tādām nedrīkst braukt? Ka tikai Viņa nesadomā pārbaudīt visu braucēju biļetes vēl reizi! Es taču no kauna nomiršu, ja izrādīsies, ka arī man ir kaut kāda tur aizvēsturiska papīra biļetīte,” satraukti pie sevis domāju. “Un vai iekāpjot vilcienā, katram sēdeklim bija tie polsterējumi rokām? Taču apsēdos parastos koka krēslos, ja nemaldos…”, atkal prātoju klusībā, baidoties atvērt acis. Kā strauss turēju galvu smiltīs, neko neredzot cenšoties izsprukt no nepatikšanām. “Un vēl tie televizoriņi… Vai vispār esmu iekāpusi pareizajā vilcienā? Vai paskatījos uz perona tablo, kurp brauc šis vilciens? Vai arī esmu sajukusi prātā, un nesaprotu, kas šeit notiek?” Brītiņu valdīja klusums, kad izdzirdēju vadītāju nošļupstam pieturas nosaukumu. Sajutu, ka kāds mani viegli papurina, un jau pārstāju elpot, iztēlojoties, ka konduktore nolēmusi arī man vēlreiz pārbaudīt biļeti. Kāds mani papurināja vēlreiz, šoreiz nedaudz uzstājīgāk, un izdzirdēju kādu kungu sakām: -Bērniņ, man nu jākāpj laukā! Varbūt atbrīvosiet manu roku? Momentāli atvēru acis, un pamanīju sirmu kungu labsirdīgi manī nolukojamies, un smaidām. -Laikam biji stipri noguris, bērniņ? – kungs man smaidot pajautāja, liekot galvā platmali, un paberzējot savu kreiso plecu, uz kura, kā izrādās, visu ceļu biju gulējusi. Sirmais kungs pārliecās man pāri, un paņēma savu žaketi, kuru laikam bija pakarinājis pie loga, kad jau biju iesnaudusies. -Atvainojiet! Bet kas par pieturu tagad būs? – pagalam apmulsusi nomurmināju. Izdzirdēju sirmo kungu nosaucam pieturu, un nopriecājos, ka braucu vismaz pareizajā virzienā, jo nākamajā pieturā man bija jākāpj laukā. Aiz muguras joprojām dzirdēju sporta komentētāja balsi, un pametusi skatu augšup, virs ieejas nemanīju nekādus televizoriņus. Pavēros sev pār plecu uz aizmugurē sēdošiem pasažieriem, un ieraudzīju jauniešu pulciņu, kuri klausījās radio, bet ejas pretējā pusē konduktore joprojām kādam jaunam vīrietim centās ieskaidrot, ka ar bankomāta karti vilcienā norēķināties nedrīkst. “Ak mans Dievs!”, pie sevis vien nopūtos, vērojot sev apkārt sēdošos cilvēkus, un lēnām cēlos augšā, lai dotos uz izeju. “Laikam esmu pārstrādājusies! Man vajag svaigu gaisu, ūdeni un mieru! Un nekādas biļetes, bankomātu kartes, neko man nevajag!”, pie sevis nospriedu, kāpjot laukā no vagona. Uz perona aizsmēķēju cigareti, un joprojām apdullusi no vilcienā piedzīvotā, lēnā solī devos pie māšeles. “Manai zemapziņai dauzīšanās periods iestājies!”, klusām noteicu, un pasmaidīju. 20.02.06 |
| (26.02.2006) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |