 (www.feini.lv) |
| Dace Ločmele : Tikai laika gājums izsvērs... |
| Kādēļ gan, draugs, tu uz mani lūkojies nosodošām acīm un nolādi manu spītību? Kādēļ gan tu mani aizkavē ar šiem vārdiem, kas līdzinās sīrupam, bet patiesībā ir rūgtas vērmeles? Kā gan tu drīksti zagt man šo laiku, kas pieder man un patiesībā ir vienīgais, kas man šajā dzīvē pieder.Pārējais ir tikai stikla lauskas no sasistajiem iedomu spoguļiem. Tu reiz man mācīji ticēt zvaigznēm, bet tev tas neizdevās, jo es par tām smējos. Zvaigznes pieder tikai dzejniekiem vai vienkārši naivajiem, ne man. Toreiz tu atzinies, ka ienīsti mani un manus uzskatus.Es nemākot saskatīt neko skaistu un mūžigu. Tajā brīdī mana vienaldzība uzgavilēja, jo beidzot bija atbrīvojusies no liekulības maskām un sievišķigajiem mežģiņu plīvuriem. Man vienaldzība grieza valsi, smējās par nesasniegtajiem mērķiem, ko tā jau sen bija guldījusi vieglprātības kapā. Man ir vienalga, ka mani tu nīsti.Es jau neraudāšu par neizdevušos dzīvi, jo zinu, ka arī zaudējot par visu var smieties. Smilšu pulkstenī birst pēdējie dzeltenie graudiņi un stāsta par minūšu skrējienu mūžībā. Tuvojas laiks, kad man būs jāsatiekas ar likteni. Es nebaidos. Es pavisam droši skatīšos tam acīs, jo brīdī, kad es nostāšos dzīves krustcelēs, kur nevis vējš, bet laiks plivinās manus matus, es dzirdēšu spriedumu – skarbu, bet patiesu. 04.08.2003 |
| (18.11.2004) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |