 (www.feini.lv) |
| Zora : Vienaldzība un mīlestība |
| Vienaldzība. Agrāk man bija bail no vienaldzības. Un arī tagad ir. Bet tā ir vieglāk. Ir mirkļi, notiek lietas, kas liek pārdomāt... pārdomāt savu dzīvi, mainīties, saprast, ka agrāk tomēr bija labāk, ka kaut kas beidzot ir jādara lietas labā. Jā, tā notiek. Pienāk laiks, kad katrs izvērtē, kas viņam dzīve ir svarīgākais. Citiem svarīgi būt labākajiem, gudrākajiem, citiem- skaistākajiem, populārākajiem, vēl citiem veiksmīgākajiem un bagātākajiem. Neviens no variantiem nav slikts, arī es esmu tiekusies pēc tādām lietām. Bet šodien es sapratu, ka manā dzīvē tam nav tik lielas nozīmes. Man vissvarīgāk ir būt laimīgai. Apmierinātai ar to, kas man ir apkārt, kas man ir patiešām svarīgi, kas ietekmē manu dzīvi. Un cīnīties pret tiem, kas liedz man tādai būt. Es tik ļoti mīlu savu pasauli!!! Man vienkārši ir dots pārāk daudz, lai nemīlētu... Bet cilvēkus es neprotu mīlēt. Es māku mīlēt savu kaķi, suni, kleitu, lai cik absurdi tas neliktos, bet ne cilvēkus. Es mīlu, bet neprotu to darīt. Tāpāt kā neprotu sev sataisīt frizūru, pagatavot krēmkūciņas. Nesanāk. Un laikam es pietiekoši necenšos. Un varbūt nemaz negribu? Jo ir bail no tā? Kā var būt bail no tik dabiskas lietas? Mīlestības? Nē, tās nav bailes no vilšanās, no neizdošanās. Tās drīzāk ir bailes no tā, ka nemīlēsi pietiekoši stipri, pietiekoši pareizi. Bet es iemācīšos, kaut kad... Kad būšu pietiekoši laimīga, kad man vairs nebūs bail no tā, kam jānotiek... |
| (20.02.2006) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |