 (www.feini.lv) |
| venija : Ēnu teātris |
| Spēlēsim ēnu teātri uz tavas tīrās veļas. Tepat saulītē. Es gulēšu uz muguras, bet tu tupēsi uz ceļiem. Palags būs mūsu skatuve, un tā pagulte – mūsu ēnu māja. Rādīsim pasaku, par princi un princesi, kas dzīvoja stikla kalnā. Par sapni, kas viegli laidelējas virs mūsu galvām. Par simtkāji, kurš gribēja kļūt tauriņš. Un varbūt, ja pietiks ziemas saules laika, tad izspēlēsim arī sevi. Tepat saulītē. Uz tavas tīrās veļas. Bet mūsu pasaku gan uzvedīsim uz tava krekla. Es dzīvošu krūšu kabatiņā, lai tu vari veikli pa pogcaurumiem pie manis uzrāpties. Un tad mēs kopā pa perlamutra pogām līdz apkaklītei uzkāpsim. Ziemas saulīti lūkoties. Tur apsēdīsimies un brīdi padomāsim. Par tauriņu un koku, un princi un princesi, par ziemas saulīti, kura ir tik īsu brīdi. Par mums. par to, ka tādu mēs nemaz nav. Par to, ka ir es un tu un ir mans un tavs ēnu teātris. Ir tava tīrā veļa, un mani pirksti kā vienīgie aktieri. Par to, ka patiesībā ziemas sniega baltumā, tavu tīro veļu nemaz neredz un saulīte ir uz tik īsu brīdi, ka tālāk par princi un princesi mēs m ū s u teātrī netiksim. Uzpūtīs vējš un mēs no apkaklītes nolidosim lejā, palidināsimies ar sapņiem un iekritīsim lielā burbuļvannā. Es uzsēdīšos uz ziepju burbuļa un ķircināšu tevi, bet tu pielidosi man klāt un mans burbulis pārplīsīs. Tūkstošiem mazu varavīksnīšu pašķīdīs uz visām pusēm. Un es starp tām. Tu nāksi mani meklēt un mēs abi apmaldīsimies tavā pelēkajā šallē, kas mirks kopā ar burbuļiem vannā. Tad pa pašu maliņu, izkāpsim krastā un paskatīsimies kā klājas princim un princesei viņu stikla kalnā. Kad viņi laimīgi pamās mums pretī, mēs varēsim droši atgriezties tepat saulītē. Jo, tas nozīmēs, ka nebūs ne sēdēšana uz apkaklītes, ne ziepju burbuļu, nekā no tā. Tikai mēs pie tīrās veļas, un ēnu teātris mums apkārt. Ar laimīgām beigām. |
| (16.02.2006) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |