 (www.feini.lv) |
| Anbiente : Tad, kad vajadzēja |
| Tad, kad mums vajadzēja tikties, lija lietus. Saules nebija. Lija lietus. Debesis raudāja. Ak Dievs, kā man patiīk lietus! Mēs nesatikāmies, jo lija lietus. Tev nepatika lietus.. Mūs nesaprata.. Kas mēs bijam viens otram? Izklaide? Kaut kas vairāk? Vai mums vienkārši bija JĀBŪT kopā? Es nezinu.. Jābūt ir vārds ar priedēkli jā-.. Bet man tik ļoti tie riebjas.. Tas ir tikpat stulbi, kā teikt labākajam draugam ‘sveiki’.. Mūs nesapratīs.. Un, pat ja sapratīs, tad ne jau mūs. Nesapratīs, jo mēs bijām savādāki. Vai savādāki ir sliktāki?.. Gribu kleitu. Garu, skaistu kleitu. Melnu kleitu. Nevis baltu.. Vienmēr izvēlēšos kreiso nevis labo pusi. Stāvēt un raudāt kopā ar debesīm. Sajust vēju sevī. Sajust, ka neesmu tāda, kā visi vientuļie. Mūs nesaprata. Mēs netikāmies, jo lija lietus. Tev nepatika lietus. ..Cilvēki stāvēja un skatījās debesīs. Kaut ko gaidīja. Cerēja.. Un.. Mūs nesapratīs.. Nekad, jo mēs bijām savādāki. |
| (08.02.2006) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |