Par balto papīra lapu,
Kur negribās vairāk rakstīt.
Par miglaino, duļķaino skatu,
Kurā nevar cilvēku pazīt.
Par drošiem un spontāniem vārdiem,
Kur sadzirdēt zilbes vien atliek.
Par vaigiem- karstiem un sārtiem,
Kas ne jau no mulsuma paliek.
Par to, ka cilvēks rok bedri,
Kur pats beigās apglabā sevi! |