 (www.feini.lv) |
| Sheida : Vai stereotipi? |
| Garajā pusdienu starpbrīdī viņa nolēma doties mājup. Sniegpārslas dejoja lēnu deju un viegli krita lejup, pieglaužoties zemei. Vējš spēlēja sniegpārslu simfoniju. Viņa iekāpa autobusā un nopriecājās, ka pēdējās vietas ir brīvas. Viņa apsēdās pie loga, jo tā varēja vērot namus un ielas, baznīcu torņus, kas laipni aicina pievienoties savai ticībai, kā arī cilvēkus, kas divpadsmitos dienā kaut kur devās. Pārsvarā tās bija māmiņas ar maziem bērniem vai vecas tantiņas, kas bija devušās iepirkties. Viņa sēdēja un domāja par nākamajiem sešiem mēnešiem – moku pilniem sešiem mēnešiem, bet ja jau dzīve tādu joku izspēlējusi, tad neko darīt - jāturas, lai gan reizēm viņa domāja, ka diez vai pietiks spēka. Tāpat kā naktstauriņiem, viņi zina, ka uguns nogalina, bet vilinājums vienmēr uzvar. Varbūt tā ir sava veida padošanās. Pēc divām nobrauktām pieturām autobusā iekāpa seši drausmīga paskata jaunieši, netīrā apģērbā, acis visiem bija iesarkanas un viņi iedvesa bailes. Mūsdienu jaunatne? Viņi sasēdās beigās - viena meitene un viens pagrimis jaunietis palika stāvot. Viņai palika bail, jo arī izkāpt tik viegli nebija iespējams, viņa tika iespiesta pie loga. Domu juceklis pārņēma viņas galvu. Šķita ka domas traucas ātrāk par gaismas stariem. Jaunieši nelāgi oda, un viens pēc kārtas padeva visiem LB šņabja pudeli. Viņa vēroja notikušo un zināja – viņiem nav atpakaļceļa, viņi vienmēr būs tādi, jo viņus šī dzīve par tādiem ir padarījusi, viņi zags, laupīs, lai tikai tiktu pie kārtējas devas. Viņiem vairs nebija nākotnes. Patiesībā VIŅI paši bija izvēlējušies šādu dzīvi. Ne skolas, ne mācību, ne darba – uzdzīve, kas beigu beigās viņus kā personības bija nogalinājušas, notrulinājušas un beigu beigās viņi par to visu samaksāja ar savu nākotni. Tāda tā bija un tāda tā būs arī gados sešdesmit. Viņu dzīve bija nožēlojama bez atpakaļceļa un tad meitene sāka domāt par stereotipiem - ak, šī mūsdienu jaunatne, kas bieži izskan no vecu tantīšu lūpām!!! Bet patiesībā viņa tāda nebija un vēl tik daudzi viņas vecuma jaunieši arī ne... Patiesībā tas ir mazākums, tāpat kā pusmūža cilvēki un vēl vecāki. Viņa nolēma kāpt ārā divas pieturas ātrāk. Tie viņu nelaida, meitene kaut kā izspraucās.... Izkāpdama viņa ātrā solī devās mājup. Viņai bija bail. Nonākot mājās viņa zināja, ka viņai pietiks spēka visam turpmākajam, kas sagaidīs...Viņa zināja, ka nebūs tāda kā viņi, tad jau labāk vispār nebūt šajā pasaulē, nekā dzīvot šādu dzīvi. Viņa domāja arī par to, ka patiesībā viņas dzīve bija lieliska par spīti visām lielajām nelaimēm, kas bija centušās viņu salauzt un atņemt viņas nākotni. Bet vienmēr, kad viņa nokrita, viņa izvēlējās atdod kaut vai visu dārgāko, kas viņai pieder, bet celties. Celties, lai stāvētu uz kājām pat tad, ja liekas, ka nekam nav jēgas un neizdosies... Šodien viņa saprata, ka spēka pietiks, viņa saprata, ka izturēs, lai celtos, jo viņa izdarīja izvēli. Izvēli, kuru patiesībā viņa bija izdarījusi jau sen. Šodien autobusā viņa to saprata... |
| (17.01.2006) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |