 (www.feini.lv) |
| Agelus : Baltais stāsts |
| Saba pamodās no tā, ka sapnī dzirdētā Ziemassvētku dziesma kļuva par daudz skaļa un reāla. Apģērbusies un nogājusi lejā, viņa konstatēja, ka mamma ,cepot pankūkas, klausās radio ,un no turienes arī Ziemassvētku dziesma. „Labrīt, mam!” teica Saba. „Labrīt, kā gulēji?” jautāja mamma. „Burvīgi!” atbildēja Saba un ķērās pie brokastīm. Virtuvē ienāca tētis. Novēlējis labrītu, viņš paņēma kafiju un sāka lasīt avīzi. Dzerot tēju, Saba atcerējās sapni. Tas bija tik neīsts, trausls un tai pašā laikā skaists un īsts. Tajā viņa bija ar savām draudzenēm aizgājusi laikam uz veikalu, un vēl tur bija kāds ļoti simpātisks džeks. Viņa tikai nevarēja atcerēties, kāpēc sapnī džeks viņu bija aicinājis uz randiņu? „Ei Sabīne”, tētis vienmēr ,kad gribēja izklausīties stingrs ,sauca viņu pilnā vārdā, „mamma tev uzdeva jautājumu!” „Atvainojiet, es to nedzirdēju!” uztraukusies viņa atbildēja. „Atkal sapņoji? Es tev jautāju, vai tu iesi pie Krisa? ” ar smaidu, patiesībā, ar to smīnu uz lūpām, kas parasti viņai liek justies mazai un apmulsušai, jautāja mamma. „Nē, viņš ar senčiem aizbrauca slēpot uz Tatriem,” nu jau drošāk atbildēja Saba. Pēkšņi iepīkstējās mobilais. Ieva, Sabas draudzene, aicināja viņu doties iepirkties Ziemassvētkiem. „Mamm , tēt, man jāskrien! ” ātri nobēra Saba. „Uz kurieni?” gribēja zināt vecāki. „Iešu iepirkties,” teica Saba un uzgāja augšā pārģērbties. Pie veikala durvīm viņu jau gaidīja Ieva un Agnese. Ar Ievu un Agnesi viņa draudzējās kopš 1.klases. Un vēl aizvien viņām bija jautri. Iegājušas veikalā, meitenes iegrima katra savās domās. Ieva uztraucās, vai izdosies nopirkt kaut ko „stiprāku” tusiņam, Agnese atkal nevarēja izdomāt, ko lai uzdāvina brālim vai kādam citam no ģimenes, bet Saba domāja par to, ko pati gribētu saņemt Ziemassvētkos. Un tad notika negadījums. Sabas iepirkumu ratiņiem uzbrauca virsū citi ratiņi, Saba zaudēja līdzsvaru un nokrita zemē. Atmodusies Saba dzirdēja Ievas šņukstus un nodomāja, ka viņa ir par daudz emocionāla. Pēc tam Saba saprata, ka kāds viņu atbalsta un tur viņas roku. Atliekusi galvu atpakaļ, Saba ieraudzīja glītu džeku ar norūpējušos sejas izteiksmi un tumšiem, pusgariem matiem. „Piedod, man vajadzēja būt uzmanīgākam! Vai ar tevi viss kārtībā?” džeks jautāja. „Domāju, ka jā,” atbildēja Saba un piecēlās, lai ar saviem pirkumiem ietu pie kases. „Mani sauc Didzis, un es gribētu izpirkt savu vainu, aizvedot tevi uz kafejnīcu. Ko tu saki?” viņš jautāja. „Ar lielāko prieku! Meitenes, es jūs atstāju!” Saba, mazliet samulsusi, atbildēja. Kafejnīcā Didzis pasūtīja kolu un smalkmaizītes. Ēdot viņi sarunājās par šo un to un visu laiku viens otram skatījās acīs. Pēc tam viņi, rokās sadevušies, pastaigājās. „Kāds ir tavs īstais vārds? Man negribas tevi uzrunāt kā Sabu.” viņš pajautāja. „Mani sauc Sabīne,” meitene atbildēja un sāka smaidīt. „Man gan veicas, parasti cilvēki eņģeļus redz tikai uz kartiņām. Es eju uz randiņu, ” viņš teica, pasmaidīja un pieliecās, lai to noskūpstītu. „Man jāiet, bet rīt es gribu ,lai tu man piezvani uz šo numuru, ”teica Saba un iedeva viņam mazu, salocītu lapiņu. „Noteikti, mans jaukais eņģelīti! ”un vēlreiz uz atvadām to noskūpstīja. Saba aiztaisīja durvis, paskatījās pa logu un redzēja, ka ārā snieg. „Cik skaisti!” viņa nodomāja. Aizgājusi uz savu istabu, viņa piezvanīja Krisam un pateica, ka starp viņiem viss ir cauri. Kriss to uztvēra normāli un teica, lai neuztraucas, jo viņš arī gribēja paziņot Sabīnei ,ka ir atradis citu. Viņi nolēma palikt par labiem draugiem un novēlēja viens otram laimi. Dodoties gulēt, Sabīne savā blociņā ierakstīja vārdu „Didzis”, uzzīmēja lielu smaidiņu un cieši aizmiga. Nez, ko viņa sapņo? Es nezinu, bet es noteikti zinu, ka Ziemassvētku dziesmas viņai tagad saistās ne tikai ar Ziemassvētkiem. |
| (30.12.2005) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |