 (www.feini.lv) |
| Babadura : Tukša runa |
| “Ai, da takš izbeidz, es taču pati zinu, ka esu īpaša”. Kautkur starp kurpju veikaliem, vilcieniem, šopingu un bezjēdzīgām dienu saīsinošām sarunām, kuras kā jau zināms ir iepriekš paredzamas, ja jau vispar cilvēks iet iepirkties (vai arī fanot par citām nebūtībām) ar draudzeni, izteicu frāzi, kurai nekad nedodu īpašu nozīmi, tikai bieži izmantoju, un uzskatu par baigo ģenīālo joku. “Nē, nēesi tu īpaša.” Turpatām, tajā pašā situācijā atskanēja pretfrāze, nevainīga un bezjēdzīga, kurai vajadzēja tāpatās, kā visam pārejam izgaist dienas nebūtībā, un kura tai pat brīdī atspoguļoja neuzmācīgu skuķenes nostāju pret mani kā pret cilvēku, un pret cilvēku kā pret būtni. Kapēc lai cilvēks būtu kas īpašs? Mani draugi ir īpaši. Ne jau tapēc, ka viņi ir mani draugi, ne jau visi draugi uz zemeslodes var būt īpaši. Vienkārši kad es sāku apsvērt, kapēc viņi un kas man viņos tik ļoti patīk vai patīkami kaitina, es nonāku pie slēdziena, ka viņi vienkārši ir īpaši. Ir īpaši cilvēki, viņi gan ne vienmēr kļūst par draugiem, par viņiem var vienkārši priecāties no tālienes par to, ka viņi pastāv un par to, ka viņi reizēm mūs satiek un liek mums pasmaidīt un papriecāties par dzīvi. Bet mani draugi ir īpaši. Viņi tikai to vel nezin, bet viņi ir kaut kā augstāki par tiem, ar kuriem es priecājos papļāpāt un pakavēt laiku ar nevajadzīgām lietām, taču kuriem es nekad nepiezvanītu, kad man nav ko darīt. Ne jau tapēc ka tie citi būtu bijuši slikti. Vienkārši tāpēc, ka man tas gluži vienkārši nekad neienāktu prātā. Un te es ņemu un neesmu īpaša. Īsām kājām iedragāta pašcieņa? Varbūt. Bet par ko visi tie īpašie cilvēki izvēlējās mani? Varbut es tiešām neesmu viņiem īpaša. Bet es kaut kā nekad nebiju sapratusi neīpašu cilvēku jēgu, un ne jau dzīves. Viņi man neko nenozīmēja, tikai cilvēki, nav jau slikti ka vinji ir, bet manis pēc viņi varētu aizbraukt dzīvot uz mēnesi, un es priecātos tikai par to, ka viņus rāda ziņās. Un te man stāda priekšā paradoksu, ka arī mani var sūtīt uz mēnesi, un neviens neko nemanīs. Ņem un nejautājot nosper manu jēgu. Un ne jau dzīves. Jā es zinu, es saraxtīju pārspilēti. Bet ko darīt, ja man patīk hiperbolas. Varbūt problēmas risinājums slēpjas faktā, ka cilvēki kā tādi manai draudzenei nešķiet īpaši. Man globālā ziņā arī nē, kur man gribētos pasvītrot vārdu “globālā”. Īpaši ir cilvēki, kuru skats uz lietām krasi atšķiras no visa mūsdienās pazīstamā. Tā. Visus pasūtam, visi vienādi. Tā. Tā draudzene. Mammu, dzemdē mani atpakaļ un labi padomā, pirms dzemdēsi mani atkal. |
| (15.12.2005) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |