 (www.feini.lv) |
| Mīļā neliete : Tava pēdējā nakts ... rindiņās... bez jūtām |
| Vampīru soļi tumsā atskan, tie uz tevi skatīties nāk, Tie netic, ka tavs fiziskais spēks neredzamo nepieveiks. Mūsu atspulgs spogulī mūžam paliks, Baltie tēli kā dzīvi vienmēr manā atmiņā. Domāšana spēku tev atņem, labāk nedomā! Vēl mirkli kā mūžību skatāmies viens otrā, Sveces liesmiņas ēnā tavas skropstas trīs: -Es vienmēr būšu te, neraudi, Vienmēr te palikšu, apciemo! Acīs, šķiet, stikla lauskas atmirdz, Pret mēness gaismu skatoties. Tavam vaigam pieglaužos, Neviens nav man mīļāks... Lietus ārā nerimstas, debesis sēro, Ieplūst netīrs ūdens zemes sirdī, Bet tu pacelies pāri visam -Nē, nepamet! Tu paliekot aizej... Pēdējās kļavas lapas birst... -Katru rudeni atnākšu, Kaut tikai migla tevi skaus, Bet es – mīlēšu, vienmēr ar tevi... Citādi nevar, es tevi atdodu, Projām es palaižu, lai arī ilgošos, Reizi gadā mēs tiksimies, lai tālāk sapņotu Par to, kas nesasniegts, kam laika bij’ maz. Katru rudeni nākšu, lai tev pateiktos Par to, ka jutos drošībā, par to, ka mīlēt mācījos. |
| (04.12.2005) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |