 (www.feini.lv) |
| Nofretete : Man ļoti patīk |
| Man ļoti patīk vērot cilvēkus! Reizēm no šausmām mati ceļas stāvus vai arī no smiekliem sāk sāpēt vēders! Nesen sanāca doties garākā ceļojumā ar starppilsētu autobusu. Stāvot pieturā un drebinoties, ievēroju vienu ģimeni – mamma, tētis un divi bērneļi. Bērni kā jau bērni – nemitīgi skraidīja pa platformu un ārdījās, kamēr tētis nevarēja izlemt vajag viņam iet pirkt cigaretes vai nē. Mamma visu laiku lamāja savu vīru un stāstīja meitai, cik gan tie vīrieši, redz, lieli lopi – domā tikai par sevi, un kāds cūka ir šis te eksemplārs, kurš nav paņēmis viņai vajadzīgās mantas. Meitai, šķiet, tas gāja gar ausīm, jo viņas sarunas temats bija policija, kuru viņa redzēja it visur un nemitīgi centās par to informēt savu mammu. Mazais puika visu laiku šiverēja gar piebraukušā autobusa atvērto bagāžnieku, kur bija novietoti ģimenes maisi ar visādiem džemperiem un sazina ko vēl. Beidzot tikām arī autobusā un es ērti iekārtojusies, gatavojos pievērsties saviem mācību materiāliem, tikai kā vienmēr neviena no lampiņām nedega, tā kā nācās šo domu atmest. Atkal pievērsos pasažieriem. Netālu no manis sēdēja divi ārzemnieki, kuri visu ceļu runāja tikai par to, ka vajadzētu kaut kad satikties un kopā iedzert kafiju. Manis jau iepriekš pieminētā ģimenīte nozuda autobusa aizmugurē un parādījās atkal manā redzeslokā pēc kāda laika, kad tētis sāka uzmākties šoferītim ar jautājumiem par to, kur un kad jākāpj ārā. Drīz arī pārējā saime bija klāt un novietojās man blakus. Mamma kā parasti nemitējās lamāt savu vīru, bet meita ik pa laikam uz ceļa pamanīja policiju un informēja par to pārējos pasažierus. Tikmēr mazais dēlēns pacentās pazaudēt cepuri un cimdus, tad nu sākās drudžaina mantu meklēšana līdz beidzot kaut kur autobusa pakaļgalā tās tika atrastas. Ievērības cienīgs ir arī pats autobusa šoferis, kuram grūtības sagādāja ātrumu pārslēgšana, un tā nu bieži vien mēs nevis braucām uz priekšu, bet gan lecām. Šoferītis visām pieturām pamanījās paskriet garām un nobremzēja tālu aiz pieturām, tā kā iekšā kāpēji bija spiesti uz autobusu skriet, bet mēs – iekšā sēdētāji – sabučoties ar priekšējo sēdekli. Ik pa laikam viņam kāds piezvanīja un viņš cītīgi centās ieskaidrot, ka atrodas darbā un ir ļoti aizņemts. Pa ausu galam dzirdēju, kā viņš ar vienu no pasažieriem apspriež to kas autobusam vēl nav saremontēts, kaut ko par problēmām ar bremzēm un kaut ko tādā garā. Jāpiebilst, ka tikai pašās beigās šoferītis beidzot saprata, kā ieslēdzams radio un tad pēdējos metrus nobraucām, klausoties Radio2. Ģimenīte drīz izkāpa no autobusa un savas ierastās nodarbes turpināja uz ceļa. Tad man priekšā apsēdās puisis un meitene. Meitene visu ceļu puisim stāstīja par kaut kādām divām meitenēm, kurām patīk viens puisis, un tad nu viņas ceļabiedrs saprotoši māja ar galvu. Ik pa laikam autobusu pāršalca meitenes smiekli, kurus grūti nosaukt par skanīgiem. Man aiz muguras bija apsēdusies kāda paveca kundzīte, un visu braukšanas laiku nez kāpēc par intereses objektu bija izvēlējusies manu krēslu, kā rezultātā ik pa laikam man tika izrauti mati, par ko viņa, protams, ļoti atvainojās. Mans ceļojums beidzās ar to, ka autobuss, jau ar ārā kāpjošiem cilvēkiem, gandrīz iebrauca Rīgas kanālā, par ko autobusa šoferis ar izbrīnā ieplestām acīm spēja to vien izdvest kā „Oi!” Tādus un līdzīgus stāstus varētu stāstīt ikviens, kurš kaut reizi ir tā vairāk uzmanības pievērsis apkārtējiem cilvēkiem. Tieši tādos brīžos tu saproti, cik dažādi ir cilvēki un cik garlaicīga būtu dzīve, ja visi būtu vienādi! |
| (09.11.2005) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |