 (www.feini.lv) |
| Inta Liepiņa : Es gribētu vienmēr būt laimīgs |
| Es gribētu vienmēr būt laimīgs, Bet, diemžēl, man nesanāk, Un atkal kāds cits jau būs vainīgs, Pie tā, ka ir savādāk. No miega kad pamostos salda, Kāds ātrāk ir pamodies jau, Un rindai pie brokastu galda Vēl beigas pat redzamas nav. Kad beidzot pēc cīniņiem lieliem Es skrienu uz tramvaju, Kāds speciāli uz ielas Man priekšā liek barjeru. Kad birojā bikli un klusi Es ieslīdu maziņš un melns, Boss skatā uz manu pusi Un nolamājas – tu velns! Ar kolēģēm pārmijot vārdus Es pūlos būt galants un smalks, Bet bailēs plūkāju bārdu, Kad izlīst man dzēriena malks. Pēc darba dodoties mājās Kā parasti iesprūst man lifts. Es sapīcis čāpoju kājām Un apceru visu, kas slikts. Un tā tikai vieglākā daļa, Kas šodien uzbrūk kā tvans. Jā, draugi, nav dzīve šī zaļa, Bet varbūt ir jāmainās …man? |
| (12.10.2005) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |