 (www.feini.lv) |
| Inta Liepiņa : Adatas |
| Nu es rakstīšu par kaktusiem. Kāda ir sajūta, kad tev ir adatas, kuras duras arī uz iekšu? Pats sevī tu tās sadzen, citi arī piepalīdz, rētas sāp katra par sevi un visas kopā. Sakodīsi zobus, ja? Izliksies, ka nesāp? Sāp gan…Varonīgs smaidiņš sejā – mēs taču esam stipri un paciešam! Puikas neraud, kas tu par puiku, ja raudi? Raud tikai skuķi un vārguļi, ja? Bet tā gribas ļauties sāpēm, beidzot atbrīvoties no visa, kas nomāc, izkliegt pret debesīm alkas pēc mīlestības… Nē, tu atkal savaldījies. Nekliedzi. Šodien vēl ne. Kaut kur tomēr paliek katrs kliedziens, noslēpjas dziļi un viltīgi. Gaida. Kādu katalizatoru, tam nav jābūt bīstamam un atpazīstamam, nē, varbūt tā ir kāda smarža, soļu ritms, pazīstama seja… Tad tu kliegsi, bet būs jau par vēlu. Neviens tevi nedzirdēs. Tie klusie kliedzieni ir vissāpīgākie. Tu drebi no tā, kas tevī krājas. Aiziet skaista meitene, pat nepaskatoties uz tevi, kas tur varonīgi cīnās ar adatām. Viss tevī kliedz, bet tu esi mēms. Tev nav dubultnieka, tas varbūt pieietu viņai klāt un sāktu mūžīgo spēli. Tu nespēj. Tevi sastindzina bailes no nezināmā. Nu, drosmīgais, tagad ir īstais brīdis! Parādi savu drosmi! Puikas nebaidās – vai tad tā tev bērnībā neteica, kad sasiti kāju un skrēji pie mammas, lai pažēlo? Tagad tu esi stiprākais, tu nedari pāri mazākajiem, aha, mazākie priecīgām sejiņām plēš tavas mantas un iesper tev pa reizei, bet tu esi “lielais brālis”, kas pacietīs visu, ko, vai tad tā nav? Nu, kā tad citādi, kā citādi… Domā, tas kādreiz beigsies? Tu būsi tas stiprākais? Vai asaras ir tikai un vienīgi vājuma pazīme? Un tad vienreiz viss iet vaļā. Tavas acis beidzot ir kļuvušas redzīgas, mute atveras un tu kliedz…Un tad? Kāds garāmejot pagroza pirkstu pie pieres – re, kāds tas! Auro ielas vidū, kas tam lēcies, kur skatās policija? Vai kas ir mainījies? Jā, tu kliedzi, jā, domāji, ka tiksi vaļā no savas mokpilnās nebrīvības…Nekur tu netiksi, cilvēks ir vientuļa sala daudz vairāk, nekā tu domā. Paskaties vēlreiz uz to kaktusu. Viņš zied! Vai tu arī to spētu, par spīti adatām un kliedzieniem? Spētu? Pasaki gan… Nu ja, es te gribēju stāstīt par kaktusiem. Jau pastāstīju. Morāles nebūs. Pat negaidiet. |
| (12.10.2005) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |