Zibens asie nagi
skrāpējas pieminekļu matos
dzirksteles tavā
pērkonā grimst
Bez samaņas uzziedēs pilsētas parki
pie miskastēm ubagi
spēlēs aklās vistiņas
Neredzams un dziļi sasperts nokrītu uz tavas ielas
kurpēs satek rudens peļķes
izirst pēdējās bikses –
puspliks stāvu aptinies ap zibens pirkstu
izliekos nepamanīts! |