 (www.feini.lv) |
| Dzeja : Pavasara vilnis |
| Cik zaļš un smuks viss pāris stundās tapis, Kad iziet pastaigāties, brīnumus spēj ķert. Kā lietus nomazgājis putekļus, ko cēlis Pirms tam ir mūsu soļu spēriens taisni vien. Viss dubultzaļā krāsā skaisti vēries, Vairs nav tik prasti pelēks, kā pirms tam, Ar tad gan varēja jau lūkot apakš segas Un iedomāties skaistumu, kas klusi snaud. Ir ceriņkrāsas smaržas katrā stūrī, Tās viegli apreibina, un bez paģirām. To varu elpot kaut vai mūžam viegli, Bet tomēr – mirklis, pierod, smaržas nav. Tad atkal ieeju es savā augstā mājā, Aiz logiem ciet, un atkal varu iet Pie ceriņiem, pie visas dabas zaļās, Ko lietus atmazgā, kur brīnumsmaržu liek. Ir daba atmodusies, putni naktī trinkšķās, Gar logiem trinās, sakot – pavasaris klāt. Ak mazie draugi, Ameriku man klāt nesāt? Ar visu būtni pavasaris jūtās šāds. Ak, lietus, tu spēj lielas lietas raisīt! Tu atnāc, nomierini, trūcis ir kad miera. Kā asaras, kad iekšā ilgi krājies, laistas, Tās atbrīvo, bet biežas – dzīve top tik cieta. Ak, pavasari, kāds tu esi dižens, Kad palīgos tev laikapstākļi nāk! Lai katru dienu spētu manīt mazliet, Lai atcerētos – palīgiem var dubultā! Kas pavasaris būtu, atņemt sauli? Kas pavasaris būtu, ja ne lietus? Tad visi gadalaiki būtu vieni, Tik labi, ka tā nav, ir sirdis dziesmās. 09.05.2004 |
| (17.11.2004) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |