 (www.feini.lv) |
| Dzeja : Trakais sienāzis |
| Hei, sienāzi, tu staigājies un lēkā neprātīgs. Tev šodien laba diena ir, vai - kas tad notiek, draugs? Tev viss ir prātā sagriezies, tu smilgā skatījies? Tev patika, tu mierīgāks, bet sirds tev līksmi sauc. Hei, ideālistiskais draugs, tu traks vai esi, švauksts? Tu priecājies, tev patīk būt, tu laimīgs esi, lūk! Tev viena vārda pietiekas, lai debesīs tiec saukts, Tik pacensties, lai citi vārdi zemē nepaklūp! Hei, paranoidālais draugs, kur tavas paranojas? Tās aizsviedis tu labi tālu, atstāj, lai tā ir! Tev viena mirkļa pietiekas, lai labās sajūtās, Tik vēlies, arī otram dot, lai nejustos tā viens! Hei, maziņais, kopš kuriem laikiem uztrauc tevi tas, Lai citiem labāk, ērtāk top, lai citiem vēlmes tiek? Tas laikam ir kopš laikiem tiem, kad vairāk domāties Un arī saprast citu vēlies, agrāk mazāk siets. It vienkārši - kad labi jūties, tālāk nedomā! Nav jāplāno, nav jārok gaisa bedres mākoņos! Kā teikts, kad rožu ceļš tev ir, tad tankiem nebradā, Bet smaržo, baudi, jūti, takai galu nenosien! Tik brīžiem gribas norauties un citam jūtas dot, Kas viena manī radītas, tās raujas ātrāk skriet! Man sajūtas ir burvīgas, tās daudz un pārpludo, Man jāliek tās ir kaut kur tak, tad gribu suņus riet! Kad kaut kas līksmi iekšā met, kad lec pa gaisu ķerts, Tad kaut kur viss tas jāliek ir, bet, tomēr, neskrienot. Kad skrējējs skrien pa stafeti, un muļķi acis ciet, Tad garām finišlīnijai tas paskrien, aizmirst to. Tik gribas uzmanības dot, tik dot un nestāties, Bet domāju, kā nelekties, no vēja baidās sniegs. Bet kur lai likties, gribas lekt un vislaik priecāties Un rādīt to un prieku sniegt ar Tev, bet nesteigties. Tik negribu es apnikties ar savām manībām, Es novirzu to mazliet malā, leņķi piešaujot. Lai aiziet mana uzmanība, iekšā turēt var? Man nesanāk, pa bišķim pūšu šur tur, lēkājot. Es šodien esmu sienāzis, Tu mana smilga gan. Es labprāt blakus čīgātu jo biežāk, jo labāk! Bet, ja nu mani meldiņi Tev nepatīk nekā, Tad eju lēkāt cituviet, vai jaunus mācīties? Sienāzis ap šķūni lēkā, smilgu meklē tas, Labi zina atrast kur to, baidās pienākt klāt. Pienāk reizēm, it kā garām, tad ir sajūsmās, Pārāk bieži neliek traucēt, ja nu sabīstas? Katru dienu vijoli ņem, domā uzspēlēt, Tomēr noliek malā mulsi, negrib pārspīlēt. Ja nu smilgai netīk tāda liela vērība, Nesapratīs, vējš, kad pūtīs, līdzi aizspindzēs. /Dzejolis tapis mēness aptumsuma laikā. Iespējama nelabvēlīga ietekme :PP / 04.05.2004 |
| (17.11.2004) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |